Mazie punkti Latvijas kartē

 

Reiz, pavisam nesen, mūsu spožais rakstnieks Zigmunds Skujiņš bija aicināts paviesoties Limbažos ļoti neparastā namā, kura fasādi rotā ne mazāk īpatns nosaukums: Teātra māja. Zigmunds Skujiņš nav no tiem rakstniekiem ,kuriem vaļoties laika gana: tikko iznācis vārda meistara kopoto rakstu 8.sējums, turklāt tas nebūt nebūs pēdējais. Dažs lasītājs gudri iebildīs- kas nu tur par darbiem pie kopoto rakstu krājuma- ņem un tikai vēlreiz pārdrukā reiz jau drukāto! Ar daža rakstnieka mūža veikumu tā arī notiek- ja nu izdodas kopotos rakstus nodrukāt,- pašam nav pat īstas intereses vecos darbus pārlasīt... Bet Zigmunds Skujiņš nebūtu Zigmunds Skujiņš, ja viņš visu nedarītu ar neviltotu interesi- kā pirmoreiz! Taču  atgriezīsimies vien pie uzaicinājuma paviesoties kādreizējā ” reņģu galvaspilsētā”, ar kuras seno nosaukumu limbažnieki lepojas joprojām, lai gan reņģu ēšana Latvijas jaunpolitiķu leksikonā jau gadiem asociējas ar tautas nabadzības simbolu.... Politiķus gan vairāk nepieminēsim, jo limbažnieki lieliski iztiek bez tiem: pilsētiņa ir moža, sakopta un pašapziņas pilna. Tās saviesīgā kultūras dzīve kūsāt kūsā: novembra mēnesī vien Limbažu kultūras nams, Bērnu un jauniešu centrs, muzejs, Galvenā bibliotēka, Bērnu bibliotēka, Sociālo pakalpojumu centrs un sporta halle savus lielos un mazos ļaudis aicina uz vairāk kā 30 interesantiem un lietderīgiem sarīkojumiem. Vēl var piebilst arī to, ka pilsētnieki nav lepni un ar interesi piedalās arī netālo pagastu un apdzīvoto vietu: Lādezera, Umurgas, Pociema, Katvaru, Pāles, Skultes un Viļķenes aktivitātēs. Šis pagarais stāstījuma ievads ir gluži nepieciešams, jo uz tikšanos ar populāro rakstnieku bija atnākuši ne tikai pilsētnieki.

Bet, pirms vēl ieplānotā gardā mielasta pašvaldības nama kafejnīcā un intervijas ar Limbažu vietējo televīziju rakstnieku un personas, kas viņu pavada, sagaidīja dāvana, kuru nebija ieplānojis neviens no tās saņēmējiem: proti, garāmbraucot Igates pilij, kā uz burvju mājienu vērās tās durvis un mājas saimniece(lasi-direktore, īpašumu apsaimnieko Valsts nekustamo īpašumu fonds) Guna Preimane izrādīja 1997.gadā celto, bet 2001.gadā atjaunoto renesanses stilā celto ēku. Var tikai minēt, kādos pārdomu rēbusos Zigmunds Skujiņš iepīs šo jauko nelielo ekskursiju,- bet pils paliek pils, katram tā durvis nav vērusi un nevērs nekādos laikos. Mūsdienās to ļoti iecienījuši jaunie pāri, gan tie, kuru kāzu viesu skaits tuvojas  simtam, gan tie, kuri dzīves tik īpašā dienā vēlas būt kopā tikai ar pašiem tuvākajiem cilvēkiem.  Igates pils un tās sakoptā apkārtne priecē ikviena ceļinieka acis, kura galamērķis ir Limbaži, Salacgrīva, Ainaži, vai kuri braucienam uz Igauniju izvēlējušies veco, bet romantisko maršrutu, nevis ātrgaitas šoseju. Pils saimniece dārgo viesi- rakstnieku Zigmundu Skujiņu aicināja arī uz Dzirnavu krodziņu, kurš ar savu omulību un nedārgo cienastu- miežu putru un plāceņiem- pieejams ikvienam steidzīgam vai mazāk steidzīgam ceļotājam. Sakām par jauko uzaicinājumu viesmīlīgajai saimniecei lielu paldies un līdzi ņemam pārliecību- reiz ar gardo putru noteikti pamieloties! (Latvijā gardēžu lietas strauji iet uz labo pusi- nebūt vairs ne par latviešu nacionālo ēdienu netiek kronēts... šašliks . Un lai gan Gunārs Ķirsons par veiksmīgu konkurenci ar it kā neuzvaramo Makdonaldu un tamlīdzīgām ieskrietuvēm šogad saņēma Rīgas balvu, arī viņa spožajās Lido virtuvēs latviska putra tiek maisīta pavisam mazos katlos un katliņos...).

Limbažu galvenās bibliotēkas meitenes Zigmundu Skujiņu bija gaidījušas ar neviltotu sirsnību, un lasītāju sarīkojuma cikla pamatā ir nopietns, Kultūras kapitāla fonda atbalstīts projekts. Tieši tajā dienā Latvijas Avīze bija publicēts liels Zigmunda Skujiņa pārdomu raksts par šodienas Latviju un latviešu cilvēka nelabojamo dabu. Jau mēteļus un pakaramajiem noliekot, čaklās lasītājas pārsprieda Skujiņa domu graudus. Sarunu telpā bibliotekāres bija izveidojušas nelielu izstādi,-par to, cik lasītas ir autora grāmatas vislabāk liecina vāku nodiluma pakāpe. Rakstnieks limbažniekiem dāvināja cēlu dāvanu- visus astoņus savu kopoto rakstu sējumus. Mums, kā skaistā mirkļa lieciniekiem, atlika tikai vēlēties, lai jau pēc dažiem gadiem jauno grāmatu vāki būtu tikpat nodiluši kā citām tautā iemīļotām grāmatām.

Grāmatas ir grāmatas, par tām nav ko gari runāt, tās jālasa. Cita lieta – dzīvā dzīve. Klātesošos cienījamais rakstnieks kārtējo reizi pārsteidza ar nostāstiem par... viņu pašu novadniekiem- Juri Neikenu un viņam veltīto piemiņas akmeni ,kuru kapos uz savu risku 1975.gadā uzstādīja klātesošais rakstnieks un akmeņkalis Andrejs Jansons, kā arī  lādenieti Andreju Vīksnu, rakstnieka jaunības un mūža draugu, ar kuru kopā viņš atmuka mājās no gūsta Vācijā, neticamā kārtā izsprūkot no spaidu darbiem Sibīrijā...

Ja nu kāds no šī brauciena un visas jaukās dienas nebija īsti apmierināts, tad vienīgi šoferītis, jo kuram gan nepatīk palepoties, ka vedis ievērojamu personu. Zigmunds Skujiņš šajā auto bija braucis ne pirmoreiz, bet šoreiz viņa vērtību šofera acīs” krasi pazemināja” paša rakstnieka vaļsirdīgais stāsts: pirms doties ceļā, brīdi esot  ar sevi dalījies pārdomās- vilkt mugurā vieglo vējjaku vai cēlo kamieļvilnas mēteli. Izlēmis par labu pirmajam, jo ko nu gumzīt Gunāra Janovska dāvanu pa auto sēdekli... Te nu tikai jāpiebilst, ka Kazanovas cienīgu mēteli dižais trimdinieks savam kolēģim, ilgu ilgu gadu vēstuļu biedram Zigmundam Skujiņam nopietni un svinīgi novēlēja  testamentā...

 

Anita Mellupe