Aivars Kļavis

Aivars Kļavis dzimis 1953.gada 17. jūlijā Rīgā strādnieku ģimenē. 1971.g. beidzis Rīgas 2. vidusskolu, 1981.g. LVU Filoloģijas fakultātes žurnālistikas nodaļu. Rakstnieku Savienības biedrs (1976). 1992.g. pārcēlās uz dzīvi Skultes pagasta „Lūšos”.

 

 

Strādājis žurnālā „Liesma” (1975–77, 1980–85). Rakstnieku Savienības Literatūras propagandas biroja direktors (1978-80). Žurnāla „Avots” galvenais redaktors (1987-92), laikraksta „Likuma Vārdā” galvenais redaktors (no 1995.g.) un vadītājs (no 1999), laikraksta „Fakts” galvenais redaktors (no 1996). Pēc BO Valsts SIA „Likuma vārdā” likvidācijas Aivars Kļavis bija VSIA „Latvijas Vēstnesis” redaktora vietnieks un laikraksta „Latvijas Vēstnesis Plus” redaktors (2003.-2005.g.), neilgu laiku strādāja žurnālā „Kapitāls”. Kā žurnālists sadarbojies un 2008. gadā kā redaktors veidojis žurnālu „40 Plus”. Kopš 2007. gada pavasara A. Kļavis nodarbojas tikai ar radošu literāta un žurnālista darbu. Žurnālistikā sadarbojas ar laikrakstu „Diena”, portālu LV.LV., žurnāliem „Kapitāls”, „IR”, „Sestdiena”, „Ilustrētā Zinātne”, „Ilustrētā Vēsture” u.c.

 

 

Pirmās publikācijas prozā – stāsti „Viss taču bija pavisam vienkārši”, „Un tā – pilsētā ienāca klauns” laikrakstā „Literatūra un Māksla” 1971.g. 25.XII. Stāstu krājumos „Kafejnīcās zagtas karotītes” (1976), „Apmācies, gaidāms lietus” (1980), „Satikšanās spogulī” (1984), „Es saucu, lai atsauktos” (1988), „Mans nams” (1989) risinātas jaunatnes dzīves un atsvešināšanās problēmas, akcentējot cilvēka nerealizētās iespējas. Aprakstu grāmatā „Ir ieslēgts laiks” (1977), „Tu, jūs un pārējie” (1982), „Kur kritīs ābols?” (1985) pievērsies nepilngadīgo noziedzības cēloņiem. Sarakstījis romānu „Patvērums ilūzijām” (2000), veicis literāro apdari A.V.Blonska grāmatai „No ierindnieka līdz ģenerālim” (2000).

 

2005. gadā iznāca A. Kļavja vēsturisko romānu cikla „Viņpus vārtiem” 1.grām. „Adiamindes āksts”, kam sekoja 2.grām. „Rīgas kuprītis” (2007), 3.grām. „Piesmietais karavīrs” (2009). Tie ir romāni par latviešu tautas ceļu laikā, sākot ar 11. gs., bet galvenokārt akcentējot 18., 19. un 20. gs. notikumus, koncentrējot to visu vienā konkrētā vietā - bijušajā Adiamindē, tagadējā Skultē un tās apkārtnē Liepupē, Pēterupē, Limbažos.

 

 

Bibliogrāfiskais rādītājs „Latviešu rakstnieks un žurnālists Aivars Kļavis” (sastād. Līga Priede)

 

 

      

 

Cikla Viņpus vārtiem pirmā grāmata Adiamindes āksts, 2005. g. izdevniecība „Nordik” 322. lpp

 

2002. gada beigās, atkalas laikā paslīdot un salaužot kāju, Aivars Kļavis bija spiests visu ziemu pavadīt mājās. Tomēr nav ļaunuma bez labuma. Beidzot bija laiks izdarīt to, ko rakstnieks jau sen gribēja – uzzināt, kas tad tā par vietu – Skulte, kur viņš dzīvoja jau vairāk kā desmit gadus.

 

 

Studējot vēstures grāmatas, pētot dokumentus, nodibinot kontaktu ar Limbažu muzeju, kas ļoti daudz palīdzēja šajā darbā, krājušies fakti un līdz ar tiem arī jautājumi. Kas tad īsti bija Metsepoles līvi? Zvejnieki, tirgotāji, karavīri vai jūras laupītāji? No kurienes mēra laikā izmirušajā Adiamindē jeb tagadējā Skultē pēc Lielā Ziemeļu kara atkal uzradās cilvēki? Kāpēc Rīgas birģermeistars Johans fon Šulcens sāka tur celt pili – tiem laikiem īstu arhitektūras brīnumu, kāda otra nebija visā Vidzemē - bet viņa māsasvīrs Rīgas virsmācītājs Andreass fon Reisners pārdesmit gadus vēlāk to apzināti aizlaida postā, ļaudams ēkai sabrukt? Kā brīvkungs Hieronīms Kārlis Fridrihs fon Minhauzens satika Jakobīni fon Duntenu? Un kurā brīdī Garlībs Merķelis, pats būdams vācietis, sāka nīst savus tautiešus, izdomādams uzrakstīt grāmatu „Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās”?       

Tomēr pats pārsteidzošākais, - atbildes uz šiem jautājumiem autors atrod mūsdienās. Mīlestība, naids, godkāre, mērķtiecība, alkatība, skaudība... Tas viss joprojām ir tepat līdzās. Izrādās – mainījušās tikai dekorācijas ne cilvēki, kas šīs dekorācijas rada.

 

 

 

    

 

Cikla Viņpus vārtiem otrā grāmata Rīgas kuprītis, 2007. gads, izdevniecība „Nordik”, 390 lpp

   

 

1812. gadā naktī no 11. uz 12. jūniju, baidoties no Napoleona karaspēka uzrukuma, tiek aizdedzinātas Rīgas priekšpilsētas. Izceļas viens no lielākajiem ugunsgrēkiem pilsētas vēsturē. Bet, kamēr vieni dedzina, citi bēg, bet vēl citi iet bojā liesmu ieskautajos pagalmos, kaut kur raud zīdainis. Glābdamās no liesmām to nejauši atrod Katrīna, kurai pašai bērnu nav. Kas ir Katrīna un kāds viņai sakars ar iepriekšējā romānā „Adiamindes āksts” aprakstītajiem notikumiem? Izrādās - pavisam tiešs. Toties, no kurienes liesmojošajā priekšpilsētā uzradies zīdainis un kas ir viņa vecāki, nezina neviens.

 

  

Tomēr pasaule ir pārāk maza, lai spētu ilgstoši glabāt noslēpumus. Agrāk vai vēlāk tie nāk gaismā. Jau pieaudzis, Rīgas kuprītis pats mēģina izdibināt patiesību par savu izcelšanos. Tas viņam izdodas. Izrādās, lai izprastu šo noslēpumu, nepieciešams atgriezties pagātnē. 15. gs. sākumā, kad mestrs Valters fon Pletenbergs pie Smoļinas ezera sakauj milzīgo krievu un tatāru karaspēku. Kā tas saistīts ar kupraino vīriņu, kurš pateicoties dažādiem, pārsvarā ne pārāk likumīgiem darījumiem un afērām, kļūst par vienu no bagātākajiem vīriem Vidzemē, var uzzināt tikai izlasot grāmatu. Mūža nogalē viņš pārceļas uz dzīvi Skultē un it bieži redzams arī tā laika Limbažos.

Romānā darbojas daudzas reālas vēsturiskas personas. To vidū arī Latvijas himnas, tautas lūgšanas „Dievs, svētī Latviju!” autors Baumaņu Kārlis. Viņa biogrāfijā autors uzšķir vairākas mazāk zināmas lappuses.

 

 

 

    

 

Cikla Viņpus vārtiem trešā grāmata Piesmietais karavīrs, 2009. gads, izdevniecība „Tapals”, 398 lpp

   

 

Romāna darbība aizsākas 1918. gadā Pievolgas stepēs, tomēr galvenie notikumi risinās Vidzemē un Rīgā. Arī Skultē, kur dzimis Augusts Miķelsons, ap kuru koncentrējas visa romāna darbība. Viņa vecāmāte, kas savulaik bijusi Rīgas kuprīša audžumeita un vienlaikus mīļākā, pēc tā nāves saņēmusi lielu mantojumu. Tomēr Augusta dzīvi tas neietekmē. Tēvs gājis bojā vēl pirms dēla piedzimšanas, bet māte vēlāk apprecas ar tēvabrāli. Augusts ģimenē ir lieks un nevajadzīgs. Kalps bez algas. Daļēji vilšanās, daļēji spītības dzīts viņš iestājas latviešu strēlniekos, pēc oktobra revolūcijas nonāk Krievijā un nejaušu apstākļu sakritības dēļ, pat nebūdams pārliecināts boļševiks, kļūst par čekistu. Nevis partejiskā piederība, bet gan neierobežota vara pār citiem cilvēki un viņu likteņiem ir tā, kas puisi samaitā, kļūstot par viņa mūža lāstu.

 

  

Romānā aprakstītas gan traģiski, gan arī varonības pilni notikumi. Maz zināmi fakti par latviešu strēlnieku bataljonu izveidošanu un Latvijas valsts dibināšanu. Tie atspoguļoti arī dokumentālajā mākslas filmā „Pēdējā fotogrāfija”, kuras scenārija līdzautors ir A. Kļavis. Ar sava vectēva acīm autors ieskatījies atsevišķās neatkarības cīņu epizodēs. Tomēr vienlaikus romānā atainotas arī drūmas mūsu tautas vēstules lappuses. Latviešu strēlnieku boļševizēšanās un bezjēdzīgais, nežēlīgais komunistu terors 1918. gadā.

 

   

 

No Gunta Bereļa recenzijas „Romāns nelineārais domāšanai”. Literatūras mēnešraksts „”Karogs” marts/aprīlis, 2010. g.

   

„Romāni sabalsojas, spoguļojas cits citā un turpina cits citu, tai paša laikā katrs saglabā savu „neatkarību”.

(..)

Kolīdz rakstnieks ķeras pie teksta, ko varētu apzīmēt kā „episku”, tiek uzdarināts kāds ciltskoks, bet sižets veidots kā šīs dzimtas „mazās” vēstures konflikts ar „lielo” vēsturi (..).

Kļavja attieksme ir principiāli atšķirīga. Jebkurš cilvēks iekļaujas „lielajā” vēsturē – un ne tikai upura kategorijā (..), bet arī kā tās veidotājs.

(..)

Cikls tiek veidots nevis kā stāstījums no A līdz Z, bet gan drīzāk, kā „domu pasaule””, kurā vienlaikus noris bezgala daudzi dažādu laikmetu notikumi – un, iespējams, šās „pasaules” veidojums kaut kādā mērā radniecīgs tam domu tīklojumam, kāds veidojas lasītāja apziņā pēc romāna izlasīšanas."