Hieronīms Kārlis Fridrihs Fon Minhauzens un viņa pasaule

..es atzīšos: ”Šīs lietas skan dīvaini. Bet katram, kam ir kaut mazākās šaubas par to, ko esmu Jums stāstījis, varu sirsnīgi ieteikt doties pašam uz mēnesi. Tur viņš varēs pārliecināties, ka reti kāds no tiem cilvēkiem, kas ceļojuši uz mēnesi un atgriezušies, savās runās bijuši tik patiesi kā es”. /barons Minhauzens /

HIERONĪMS KĀRLIS FRIDRIHS FON MINHAUZENS UN VIŅA PASAULE

MINHAUZENA FENOMENS      Barona Minhauzena vārds jau vairāk nekā divus gadsimtus kalpo par pasaulē populārākā literārās fantāzijas un jautras izklaides meistara simbolu. Ikviens no mums kādreiz bijis bērns un ikvienā no mums joprojām mājo bērns. Ir labi, ja to atceramies un no šīs atziņas nekautrējamies. Ir labi kādreiz atkal sajusties kā bērnam, kā Minhauzenam - patiesam, jautram un priecīgam, bezrūpīgam un brīvam savā radošajā iztēlē. Brīvam no ikdienas rūpēm un stresa kaut uz mirkli aizmirst par pasaules civilizācijas nelaimēm: kariem, slimībām, plūdiem un ugunsgrēkiem. Aizmirst, ka pasaulē ir arī vienaldzība, neuzticība un nodevība. Un meli! - tas , ko Minhauzens visvairāk nevarēja ciest. Tieši tādēļ viņš savus nebeidzamos piedzīvojumus stāstīja tik kaismīgi, ka klausītājs tiem nespēja un nespēja noticēt. Jo lielāka neticība no klausītāja, jo lielāka radošā iztēle no stāstnieka. Jā, Minhauzens nav melis! Minhauzens ir radošas iztēles, asprātīgas izklaides un izcilas fantāzijas meistars.      Mēs visi savu bērnību esam pavadījuši kopā ar baronu Minhauzenu, ikviens ir ko dzirdējis par pasaulslaveno dīvaini, lasījis viņa dēkainos piedzīvojumus un, neatraudamies no ekrāna, sekojis līdzi multiplikācijas un daudzo mākslas filmu varoņiem, teātru izrādēm un  priecājies par ekspozīcijām viņam veltītajos muzejos. Un vienmēr esam vēlējušies viņam līdzināties: būt kā Minhauzenam, kurš, gadu simtiem ritot, nenieka nezaudē no savas fenomenālās pievilcības un šarma. Jo, manot vecuma straujāku tuvošanos vai mundrumam izsīkstot, viņš dodas uz savu sapņu zemi - Ulubeli, kur atkal un atkal atgūst dzīvesprieku, dvēseles harmoniju un mūžīgo jaunību. MINHAUZENI (MŪKA MĀJA) – SENA UN DIEVBIJĪGA DZIMTA      Bet ne visiem zināms, ka aiz drosmīgā un attapīgā kirasieru pulka virsnieka, kurš lido uz lielgabala lodes pāri gadsimtiem un valstīm, un pats sevi kopā ar visu zirgu aiz matiem spēj izvilkt no purva dūksnāja, slēpts reāli dzīvojis cilvēks ar visai sarežģītu likteni - Hieronīms Kārlis Fridrihs fon Minhauzens (1720 - 1797). Pazīstamās Minhauzenu dzimtas ģeneoloģijas kokā saskaitāmas vairāk nekā 1300 personas, no kurām šodien vēl var satikt kādas piecdesmit. Par dzimtas pamatlicēju tiek uzskatīts bruņinieks Heino, kurš 12. gadsimtā1 piedalījies Krusta karā Palestīnā imperatora Fridriha Barbarosas vadībā. Heino pēcteči krituši karos un savstarpējos ķīviņos. Izdzīvojis tikai viens, pateicoties tam, ka bija kļuvis par mūku. No klostera izlaists, pateicoties īpašam ukazam un tā sācis veidoties jauns dzimtas atzars - MINHAUZENI, kas nozīmē Mūka māja. Tādēļ arī visu Minhauzenu ģērboņos attēlots mūks ar svēto rakstu grāmatu un spieķi rokās. Minhauzenu un Duntenu dzimtu bronzā lietie ģērboņi (mākslinieks Jānis Strupulis) Duntes muižas vārtu medaljonos ir pirmie, kas mūs sagaida, apmeklējot Minhauzena muzeju.      Starp dzimtas pārstāvjiem bijuši slaveni karavīri un zemju īpašnieki, zinātnieki un rakstnieki. Piemēram, XVII gadsimtā ar savu varonību izcēlās karavadonis Hilmārs fon Minhauzens, XVIII gadsimtā - Hannoveres galma ministrs un Gētingenas universitātes dibinātājs Herlahs Ādolfs fon Minhauzens utt. Par pirmo Minhauzenu dzimtas biogrāfu 18.gadsimtā uzskatāms Gotlībs Samuels Troijers - morāles un ētikas profesors dažādās vācu universitātēs, kamēr 1734.gadā saņēma uzaicinājumu strādāt tikko dibinātajā Gētingenas universitātē. Jāatzīmē, ka šī universitāte radās un sekmīgi attīstījās, pateicoties vienīgi Hannoveres premjerministra Herlaha Ādolfa fon Minhauzena pūlēm. Vairāk nekā 36 gadus viņš vadīja arī visus šīs mācību iestādes organizatoriskos darbus, sākot no universitātes nolikuma un štatu saraksta izstrādes, līdz studentu sodīšanas par piedalīšanos dueļos reglamenta un niknu suņu turēšanas noteikumu sagatavošanai. Troijera apjomīgais pētījums Minhauzenu dzimtas ģenealoģijā (sākot no 12.gadsimta līdz 1740.gadam) bija veltīts universitātes patronam kā dziļas cieņas apliecinājums.       Gotlība Samuela Troijera darba turpinājums nāca klajā 1872.gadā un tās autors bija Albrehts Fridrihs fon Minhauzens, ieguvis juridisko izglītību tajā pašā Gētingenas universitātē, bet, aizejot no dienesta, pievērsās savas dzimtas vēstures izpētei privātajos un publiskajos arhīvos un bibliotēkās. Viņš pievērsās jautājumiem par viena vai otra dzimtas pārstāvja tiesībām uz barona tituliem, par piederību pie katoļu vai luteriskajām baznīcām, par Minhauzenu dzimtai agrāk vai vēlāk piederošajām pilīm un muižām u.c. Hieronīmam Kārlim Fridriham fon Minhauzenam šajā pētījumā veltīts vairāk lappušu nekā daudziem citiem, tomēr pieļautas daudzas neprecizitātes Krievijas vēstures notikumu hronoloģijā un interpretācijā. Ļoti detalizēti biogrāfs apraksta „Piedzīvojumu...” grāmatiņas rašanās un izdošanas vēsturi un mūsu varoņa lielāko kļūdu dzīves nogalē: iekļūšanu kādas jaunas un ļoti mantkārīgas avantūristes austajos tīklos...       Vairākus gadus no savas dzīves dzimtas vēstures pētniecībai veltīja Albrehta Fridriha fon Minhauzena mazdēls Beriss fon Minhauzens, jurists un profesionāls literāts, turklāt tāds, kurš kļuvis par pašu populārāko šajā nozarē no visiem Minhauzeniem. Viņa vēstures pētījuma rezultāts ir „Darbi pie baronu fon Minhauzenu dzimtas vēstures” 5 izdevumos, kur lielāko interesi piesaista publicētās laikabiedru atmiņas par H.K.F. fon Minhauzenu kā stāstnieku. Autora kolekcijā bija arī pistoļu pāris - prinča Antona Ulriha dāvana savam bijušajam pāžam. Būdams enerģijas pārpilns, pēc sava tēva nāves viņš tika izvēlēts par Minhauzenu dzimtas galvu, organizēja radinieku saietus, prozā un dzejā popularizēja Minhauzenu sasniegumus visas vācu vēstures kontekstā.      Kā dzimtas galva Beriss fon Minhauzens uzskatīja par savu pienākumu starp radiniekiem uzturēt cieņu senču priekšā un rūpēties par dzimtas godu, bet - kad tas Vācijā kļuva ļoti svarīgi, sāka asu cīņu arī par dzimtas rasu tīrību, pierādot, ka tie Minhauzeni, kuri saradojušies ar žīdiem, apkaunojuši dzimtas godu. Tādējādi, cīnīdamies ne tikai dzimtas vidē, bet arī amata brāļu - literātu vidū, 1945.gada aprīlī, pazaudējis pašus labākos draugus un redzot nacistiskā režīma (kuru pats, tiesa, ne visā, atbalstīja un apdziedāja) krišanu, iedzēra milzīgu miega zāļu devu un pameta šo pasauli. Viss Berisa vāktais arhīvs, kurā neskaitāmi dokumenti tieši attiecās uz Hieronīma Kārļa Fridriha fon Minhauzena biogrāfiju, palika viņa Vindišleibas pilī netālu no Altenburgas pilsētiņas. Kā zināms, šis novads nokļuva krievu okupācijas zonā, tad tika iekļauts VDR sastāvā, bet arhīvu nodeva Jēnas universitātes bibliotēkai. Jau ilgi pirms nāves Beriss bija novēlējis savu vākumu Gētingenas universitātei, bet tā palika VFR teritorijā. Tikai 1991.gadā milzīgā apjoma arhīvu pārveda uz Gētingenu.      Kaut arī pret paša gribu, tomēr īstu, vispasaules nozīmes slavu galu galā ieguva vienīgi Hieronīms Kārlis Fridrihs fon Minhauzens - tas pats, kurš Lejassaksijas Minhauzenu dzimtas ciltsrakstu grāmatā ierakstīts ar 701.kārtas numuru.

Minhauzenu muižas kungu māja Bodenverderas pilsētā Vācijā, kurā dzimis H.K.F. fon Minhauzens. 2004.gada fotogrāfija.   Šajā Bodenverderas baznīcā 1720.gada 13.maijā notika mazā Hieronīma Kārļa kristības.   Volfenbūteles hercoga pils, no kuras jaunais Minhauzens izbrauca uz Krieviju.

H.K.F. FON MINHAUZENS – PRINČA ANTONA ULRIHA PĀŽS KRIEVIJĀ      Hieronīms dzimis 1720.gada 11.maijā Bodenverderā - pilsētā Vācijas rietumos. Pēc 4 gadiem nomira viņa tēvs, apakšpulkvedis Otto fon Minhauzens (1682 - 1724). Atraitnes Sibillas Vilhelmīnes (dzimusi fon Rēdena, 1689 - 1741) gādībā palika astoņi bērni. Hieronīms bija piektais bērns ģimenē. Sekojot tēva pēdām, zēnu nolīga par pāžu Braunšveigas - Volfenbuteles hercoga galmā, taču pirms tam viņu nosūtīja uz Bernas pili - vienu no hercoga rezidencēm, kur apmācīja dažādās zinībās un galantās manierēs. Bet 1735.gadā viņš kļuva par pāžu Ferdinanda Albrehta II svītā. Tur  jaunais barons sāka apgūt ne jau vieglo galma dzīves prasmi - izprast un izmantot hercoga noskaņojumu kaprīzes, orientēties savstarpēji konkurējošo un naidojošos favorītu un favorīšu attiecībās, rūpīgi slēpt savas domas, izvairīties no dažādu intrigu provokācijām, turēt mēli aiz zobiem, tajā pat laikā saglabājot labas attiecības ar apkārtējiem. Puisēns bija ar pietiekami labu izcelsmi, mācēja uzvesties, gudrs, izskatīgs un apķērīgs, tādēļ Sibilla cerēja, ka ar laiku viņš spēs gūt labu karjeru. Un viņas cerības attaisnojās.      1737.gada rudenī Braunšveigas - Volfenbuteles hercogs Kārlis saņēma vēstuli no Sanktpēterburgas, no sava jaunākā brāļa prinča Antona Ulriha, ar lūgumu piemeklēt viņam divus pāžus. Jau no 1733.gada princis dzīvoja Krievijā, jo bija paredzēts, ka viņš apprecēs princesi Annu Leopoldovnu - Krievijas ķeizarienes Annas Joanovnas krustmeitu (ķeizarienes vecākā māsa Katrīna Joanovna 1716.gadā tika izprecināta Meklenburgas hercogam Karlam Leopoldam un 1718.gadā viņiem piedzima meitiņa Elizabete, Katrīna, Kristīna, bet pārejot pareizticībā, tika nosaukta  par Annu. Viņas pasaules uzskata veidošanā Krievijas galmā liela nozīme bija Juliānai Mengdenai un audzinātājai Aderkasa kundzei), cerot tronim sagādāt likumīgu mantinieku. Taču abām dzimtām tik svarīgās laulības tika atliktas uz nenoteiktu laiku. Antons Ulrihs bija iestājies Krievijas karadienestā un 1737.gada vasarā piedalījās turku cietokšņa Očakova ieņemšanā (krievu - turku karš, 1736. - 1739.). Princis ar svītu bija pašā cīņas peklē, tika nogalināts viņa zirgs, ievainots adjutants un no ievainojumiem mira abi viņa pāži. Tā kā 1738.gadā bija paredzēts jauns karagājiens, Antonam Ulriham bija nepieciešami citi pāži.      Taču nebija viegli atrast gribētājus braukt uz mazpazīstamo, mītisko valsti Krieviju un karot pret turkiem. Tajos laikos vairumam vāciešu Krievija likās tāla, eksotiska, noslēpumaina un mežonīga zeme. Galu galā 1737.gada 2.decembrī uz turieni devās divi brīvprātīgi pieteikušies jaunieši: fon Hoims un fon Minhauzens, lai kalpotu Antona Ulriha svītā. Ilgā ceļojuma laikā jaunais barons brīnījās par iztēli pārsteidzošajiem bezgalīgajiem plašumiem, caur kuriem vijās draņķīgi ceļi, tos ietverot mežu biezokņos, kuros mudžēt mudžēja visādi zvēri un pārtrauca plašas upes. Tas viss pārsteidza pie Vāczemes šaurības pieradušā jaunekļa sirdi. Tā Minhauzens vēlāk ienāca arī Latvijā - caur Krievijas impērijas triumfa arku, ko tai pie Poltavas bija uzcēlis Pēteris I. Krievijas impērija bija kļuvusi par varenu spēku Eiropā, kļuvusi par noteicēju Baltijas jūrā, Lielvidzemē un Igaunijā. Pavisam drīz princis ar svītu atkal devās uz Ukrainu. Feldmaršala Burharda Kristofora fon Miniha virsvadībā armija ar simts tūkstošiem kareivju devās pāri pretinieka izdedzinātajām stepēm. 1738.gada 17.aprīlī2, apsveicot ķeizarieni viņas kronēšanas dienā, feldmaršals sev raksturīgajā augstprātībā apņēmās vai nu noslēgt mieru vai gūt pilnīgu uzvaru pār ienaidnieku. Antons Ulrihs komandēja vienību no trim pulkiem, gājiens bija ārkārtīgi sarežģīts - nācās forsēt neskaitāmās Dņestras pietekas, 1738.gada 14.augustā pie Biločas upes viņiem nācās atraidīt niknu turku kavalērijas uzbrukumu. Uzbrucēji tika sagaidīti ar spēcīgu šauteņu uguni, un, pēc pašpārliecinātā Miniha vārdiem, tika izkliedēti kā salmi vējā. Taču gājiena galvenais mērķis - Benderas cietoksnis - tā arī palika neaizsniegts. Turku artilērija neļāva krievu armijai tikt pāri Dņestrai. Tuvojās rudens, bija sākušās slimības, zirgi mira no bada. Armija devās atpakaļ uz ziemeļiem, Antons Ulrihs ar svītu atgriezās Sanktpēterburgā, ja ne gluži slavas apmirdzēts, tad katrā ziņā kā armijā godāts un cienīts komandieris.      Lai nu kas, bet intrigu Krievijas galmā netrūka: visvarenais ķeizarienes favorīts Bīrons, feldmaršals Minihs, kanclers Ostermans, ārzemju diplomāti - katrs spēlēja savu spēli, slēdza īslaicīgas savienības, nodeva vakardienas draugus. Jaunais Minhauzens šajā drāmā bija tikai statists. Viņš nezināja lugas scenāriju kopumā, viņš redzēja tikai atsevišķas darbojošās personas un dzirdēja vienu otru repliku, tomēr arī tā bija gana, lai sirdī rastos neizbēgamas nelaimes un trauksmes priekšnojautas.

Vladimirs Nagovicins - Minhauzens

1739.gadā princis karagājienos nepiedalījās, 14.jūlijā tika svinētas Antona Ulriha kāzas ar Melkenburgas princesi Annu Leopoldovnu. Jaunais Minhauzens līksmoja līdz ar visiem. Vesela nedēļa aizritēja dažādās svinībās un ballēs. Salūtā dārdēja lielgabali, griezās feierverki, tauta tika cienāta ar ceptu vēršu gaļu un no strūklakām plūstošo sarkanvīnu un baltvīnu. Tieši šajās kāzās Minhauzens daudz laika esot pavadījis kņazienes Goļicinas sabiedrībā3 un šo attiecību rezultātā pasaulē nākusi ārlaulības meitiņa, kura pēc neilga laika nogādāta audzināšanā  kāda kazaku atamana ģimenē ar kņazienei līdzīgu uzvārdu - Nagovicins.  Interesanti, ka 2002.gadā Vladimirs Nagovicins, kurš sevi uzskata par barona Minhauzena mazmazdēlu, sarakstījis un izdevis grāmatu „Barona Minhauzena mazmazdēla neparastie piedzīvojumi tūkstošgades mijā”4 (literārais pseidonīms Vladi Nagova), 2003.gada 22.februārī atvēris NVS valstīs un Krievijā pirmo Minhauzena muzeju netālu no Elbrusa kalna Kabardijas Balkārijas republikā un panācis, ka ar 2004.gada 30.novembra tiesas lēmumu viņa uzvārdam nu pievienots otrs - Minhauzens.      Bet, atgriežoties 18.gadsimtā, jāsaka, ka turpmākie notikumi risinājās ļoti strauji. Ķeizariene Anna Joanovna neilgi pirms savas nāves 1740.gada oktobrī par troņmantinieku pasludināja Antona Ulriha un Annas Leopoldovnas dēlu, divus mēnešus veco Ivanu III (tolaik skaitīja, sākot no Ivana Bargā; mūsdienu vēsturnieki sāk uzskaiti ar Maskavas lielkņaziem, no Ivana I Kaļitas, tāpēc dažos avotos tagad Ivanu Antonoviču  dēvē par Ivanu VI), bet par reģentu - savu favorītu Ernstu Bīronu. Taču Bīrons nenoturējās pat dažus mēnešus, jaunā imperatora vecāki tautas vārdā noorganizēja sazvērestību un Minihs naktī uz 9.novembri bez grūtībām arestēja grāfu Bīronu un ieslodzīja Šlisenburgas cietoksnī. Cieta arī reģenta tuvinieki: brālis Karls, kurš dienēja Maskavā un radinieks Bismarks, kurš bija precējies ar Bīrona sievas māsu un ieņēma Rīgas ģenerālgubernatora amatu. Izskatīgā un izglītotā Anna Leopoldovna, kurai gan nekad neinteresēja valsts pārvaldes lietas, pati kļuva par Krievijas pārvaldītāju (reģente līdz imperatora pilngadībai), bet tēvs - Antons Ulrihs, kurš līdz šim bija Semjonovskas pulka apakšpulkvedis un Braunšveigas pulka pulkvedis, ieguva godpilno ģeneralisimusa pakāpi. Savus pienākumus viņiem bija lemts veikt nedaudz vairāk par gadu - līdz 1741.gada 25.novembrim, kad ar kārtējo galma apvērsumu sevi pieteica turpat galmā dzīvojošā Krievijas pirmā skaistule, Pētera Lielā meita Elizabete - troņmantiniece pa Pētera līniju...

Krievijas armijas Braunšveigas kirasieru pulka virsnieki un karavīri.

SLAVENĀKAIS RĪGAS KIRASIERIS       H.K.F. fon Minhauzens, sajūtot nelaimes tuvošanos, jau 1740.gada decembrī bija atteicies no pāža pienākumiem un turpināja militāro karjeru Rīgā dislocētajā kirasieru (smagā kavalērija) Braunšveigas  pulka rotā, kas skaitījās prinča Antona Ulriha padotībā, taču komandēšanu veica tikai nomināli. Divas nedēļas pēc apvērsuma viņš aizsūtīja savam patronam, nu jau ģeneralisimusam, apsveikuma vēstuli, kurā lūdza atvainot savu dabisko kautrīgumu, kas nav ļāvis viņam sveikt princi nekavējoties. Pēc trim dienām ar pavēli no augšas Minhauzens tika paaugstināts par poručiku, apejot divpadsmit citus kornetus, kas arī cerēja uz paaugstinājumu. Stājoties dienestā Minhauzens saņēma no prinča īsti karaliskas dāvanas: divus zirgus, sedlus, pistoles un iejūgu ar visiem piederumiem.      Minhauzenam tiešām bija ar ko lepoties. Viņš bija norīkots par pulka pirmās rotas komandieri, kuru komplektēja no labākajiem, fiziski spēcīgiem virsniekiem un kareivjiem, kas bija tērpti bruņās un ķiverēs. Rota atradās tiešā virspavēlnieka tuvumā, tādēļ tika izmitināta Rīgā, turpretī pats pulks atradās Vendenē (tagad - Cēsis). Ievērojot, ka rotā bija 90 cilvēku, uz jaunā komandiera pleciem bija lērums ikdienišķu rūpju. Viņš sekoja ieroču un munīcijas stāvoklim, saņēma no ārzemēm atvestos zirgus, atskaitījās par no kritušajiem zirgiem nodīrātajām un pārdotajām ādām, deva zaldātiem atļaujas precēties, ķēra dezertierus, rūpējās par zirgu ganībām utt. Visas atskaites un citi dokumenti tika rakstīti krieviski, bet parakstīti kā Lieutenant Munchhausen. Ir zināms, ka arī vēlāk viņš neiemācījās rakstīt krieviski, bet runāja pietiekami labi.

Ķeizariene Elizabete Petrovna (1709 - 1761) 1761.gadā, no mākslinieka Čemezova gravīras Anna Leopoldovna (1718 - 1746), Ivana III māte. Antons Ulrihs (1714 - 1776), Ivana III tēvs un barona Minhauzena patrons. Ivans III (1740 - 1764). Ķeizariene Katrīna II (1729 - 1796) 1794.gadā, no mākslinieka Šubina portreta, zīmulis.

HOLMOGORU GŪSTEKŅI      1741.gada 25.novembrī varu sagrāba Elizabete Petrovna. Braunšveigas saime tika apcietināta, daļa no piederīgajiem izraidīta no Krievijas, daļa daudzus gadus pavadīja cietumos. Antons Ulrihs, Anna Leopoldovna un abi viņu bērni kopā ar pāžiem un kalpiem vairāk nekā 300 kareivju un virsnieku konvoja pavadībā 30.novembra naktī devās izsūtījumā5. 1742.gada janvāra sākumā augstie gūstekņi tika ieslodzīti Rīgas pilī (no šī brīža jaunais imperators Ivans III tika šķirts no ģimenes) un poručiks Minhauzens, kura pienākumos ietilpa sargāt Rīgu un impērijas rietumu robežu, pret savu gribu kļuva arī par savu dāsno aizgādņu cietumsargu. No Rīgas ieslodzītos izveda uz Ranenburgas cietoksni (tagad - Ļipeckas apgabala Čapliginas pilsēta), kur Anna Leopoldovna laida pasaulē trešo bērnu - meitiņu Elizabeti. Bet 1744.gada 29.augustā viņi uzsāka ceļu uz Solovkiem, no kurienes neviens nekad nebija izbēdzis un reti kurš atgriezies. Agri sākās rudens lieti, pie Vologdas jau bija uzkritis sniegs un sāka piesalt. Elizabete Petrovna atļāva karavānai pārlaist ziemu Holmogoros, Argangeļskas arhibīskapa namā. Tomēr Holmogori tā arī palika pastāvīga gūstekņu nometne, kur bērni bija spiesti palikt ilgu laiku, bet vecāki - pavisam. Kaut arī viss notika stingri slepeni, ieslodzījums atgādināja mājas arestu, kur pārtika bija nodrošināta un pie pusdienām pasniedza pat vīnu un šņabi, ēka bija silta un sausa. Sliktāk bija ar apģērbu un apaviem. Ciešanas pilnībā saliedēja ģimeni, Antonam Ulriham un Annai Leopoldovnai piedzima vēl divi dēli. Laiks pagāja nodarbībās ar bērniem, lasot balsī, spēlējot šahu un lūdzoties Dievu. Pēc pēdējām dzemdībām Anna Leopoldovna nomira. Viņas mirstīgās atliekas tika nogādātas Sanktpēterburgā un svinīgi, bet bez lieka trokšņa, apglabātas Aleksandra - Ņevas klosterī, turklāt - ar Annas Braunšveigas - Luneburgas vārdu.      Vismazāk ir zināms par pašu slēptāko gūstekni - Ivanu Antonoviču. Kurš un kad viņam, riskējot ar dzīvību, atklāja, ka viņš ir likumīgais imperators? Kurš labvēlis viņam iemācīja lasīt, to mēs nekad neuzzināsim. 1756.gadā atklāja kārtējo sazvērestību, kuras mērķis bija izzagt gāzto imperatoru un pa jūru pāri robežai izvest viņu uz ārzemēm. Satrauktā Elizabete Petrovna pavēlēja pārvest zināmo personu uz Šlisenburgas cietoksni.      Mazāk bīstams visā šajā lietā bija Antons Ulrihs, viņa atbrīvošanas plāni tika apspriesti arī agrāk, taču tikai 1762.gadā, kad pie varas nāca Katrīna II, viņa izteica princim šādu priekšlikumu. Ķeizariene saņēma atteikumu. Antons Ulrihs negribēja šķirties no bērniem, bija smagi slims: viņam pastāvīgi piepampa kājas, mocīja cinga un kļuva gandrīz akls. Braunšveigas - Luneburgas - Volfenbūteles princis Antons Ulrihs, ģeneralisimus un imperatora Ivana III tēvs nomira 1776.gada 4.maijā un tika apglabāts turpat Holmogoru mājas dārzā. Prinča bijušais pāžs barons Minhauzens neko nezināja, viņš tolaik jau saimniekoja savā dzimtajā muižā Bodenverderā , nodevās medībām un vadīja laiku nemitīgos strīdos ar pilsētiņas birģermeistaru.      Pēc četriem gadiem Katrīna II visus četrus, nu jau pieaugušos prinčus un princeses, aizsūtīja uz Dāniju, kur valdīja viņas radiniece Juliāna Marija un visi atlikušo mūžu kā svešinieki nodzīvoja zelta būrī - speciāli priekš viņiem nopirktā Gorsenses pilsētas mājā.      Ivans III tika noslepkavots 1764.gada naktī no 4. uz 5.jūliju 24 gadu vecumā turpat Šlisenburgas cietoksnī.       H.K.F. fon Minhauzens turpināja savu militāro karjeru. Ievērojama epizode viņa dienesta dzīvē notika 1744.gada sākumā - cauri Rīgai brauca princese Anhalte - Cerbstka, nākamā Pētera III līgava,  ķeizariene Katrīna II. Brašais Minhauzens komandēja goda sardzi pie mājas, kurā princese bija apmetusies. Kad princese ar svītu devās tālāk, Minhauzens vadīja jātnieku vienības ekskortu.

Fotogrāfijā saskatāms vienīgais zināmais baroneses Jakobīnes fon Duntenas (1724 - 1790) portrets. Duntes muiža 20.gs. sākumā.

JA NEVEICAS DIENESTĀ, VEICAS MĪLESTĪBĀ      Tālākā militārā karjera viņam neveidojās tik strauji. Karot neviens negrasījās un saņemt paaugstinājumu nebija tik viegli. Kaut arī  ķeizarienes Elizabetes Petrovnas dusmas tieši pret Minhauzenu nevērsās, tomēr poručiks uz ilgāku laiku pazaudēja mieru, kļūdams izteicienos un rīcībā daudz piesardzīgāks. Bet nākošo dienesta pakāpi - rotmistrs -  saņēma tikai 1750.gadā, turklāt sarakstā, kas bija likts ķeizarienei priekšā uz paaugstināšanu, viņa vārds bija pēdējais. Tā bija slikta zīme: militārajā karjerā viņš nesaskatīja nekā spīdoša un vairs nebija arī labvēļu galmā.      Viens no jaunā un sabiedriskā barona draugiem - Baltijas muižnieks, Rīgas tiesnesis Georgs Gustavs fon Duntens esot uzaicinājis Minhauzenu uz medībām savā lauku īpašumā, kur poručiks sašāvis gana daudz pīļu, bet arī pats ticis pagalam amora bultas ievainots, jo iemīlējās skaistajā muižas saimnieka meitā Jakobīnē. Interesanti, ka viņas tēva priekšteči ieradušies Latvijā no tām pašām vietām, kur bija dzimis Minhauzens - no Lejassaksijas Vācijā. 1744.gada 2.februārī Hieronīms un Jakobīne fon Duntena salaulājās Pernigeles draudzes (tagad - Liepupes) vecajā baznīcā un Duntes muižā abi pavadīja dzīves laimīgākos gadus.

ATKAL DZIMTENĒ – BODENVERDERĀ      1750.gadā Minhauzens lūdza atvaļinājumu uz 1 gadu, lai ar brāļiem sakārtotu īpašuma lietas dzimtenē, un kopā ar sievu devās uz Vāciju. Minhauzeniem bija divas muižas: Rintelna un Bodenverdera, bet brāļi vēl bija trīs. Lietas nevedās tik veikli, kā bija plānots. Atvaļinājumu vairākkārt pagarināja un Minhauzenu pāris tā arī vairāk neatgriezās ne Duntes  muižā Vidzemē, ne Krievijā vispār. Viens no brāļiem krita karā un divi atlikušie vienkārši izlozēja īpašumus. Hieronīms Kārlis kļuva par likumīgu dzimtās Bodenverdera muižas, kura atradās uz nelielas saliņas Vezēras upes vidū ap 40 - 50 km attālumā no Hannoveres pilsētas, īpašnieku. Tātad - kā saimnieks atgriezās tajā vietā, kurā 30 gadus atpakaļ ieradās pasaulē un, no kuras gadsimta nogalē būs lemts atvadīties. Atgriezās no Krievijas it kā no Mēness vai Ziemeļpola. Jo no mītiskās, neizzināmās un noslēpumainās Krievijas taču tikai nedaudzi atgriezās: vieni gāja bojā, citi palika tur dzīvot kā krievu vācieši. Viņš aizbrauca, būdams pusaudzis, bet atgriezās kā vīrs šī vārda tiešā un pārnestā nozīmē.       Mantojuma lietas nu bija sakārtotas, bet Minhauzens vai nu nevarēja,  vai negribēja atgriezties Duntes muižā un turpināt militāro karjeru Krievijas armijas dienestā. Viņš nosūtīja jaunu lūgumu Krievijas Kara kolēģijai, prasot viņu pilnībā atbrīvot no dienesta, turklāt - apbalvojot par ilglaicīgu un nevainojamu kalpošanu kirasieru pulkā ar apakšpulkveža dienesta pakāpes piešķiršanu6. Te jāatzīmē, ka  dienests kirasieru pulkos skaitījās priviliģēts, un pārejot uz citiem pulkiem virsnieka čina tika paaugstināta par vienu pakāpi. Taču vēl pirms minētais lūgums tika saņemts Sanktpēterburgā, Minhauzens jau 1754.gada 22.jūlijā tika izslēgts no pulka sastāva, jo nebija atgriezies no sava divreiz pagarinātā atvaļinājuma. Uz savu lūgumu par atvaļināšanu no pulka, Minhauzens atbilstoši Krievijas likumiem saņēma atbildi, ka pašam personiski jāierodas Krievijā un lūgums jāiesniedz. Pēc gada Kara kolēģija atkal izdzirdēja par Minhauzenu. Britu sūtnis Viljams ārlietu ministrijā iesniedza Hannoveras premjerministra Herlaha Ādolfa fon Minhauzena vēstules kopiju, kurā viņš lūdza aizbilst savu radinieku, lai viņam nerastos lieki izdevumi braucienam uz Krieviju. Ārlietu ministrija šī jautājuma izlemšanu uzticēja kolēģijai un nekādu ziņu par turpmāko rīcību nav. Visticamāk, ka rotmistrs Minhauzens tā arī palika izsvītrots no pulka personālsastāva saraksta, kā patvaļīgi dienestu atstājis virsnieks. Par to liecina arī tas, ka līdz pat sava mūža galam viņš visus dokumentus Vācijā parakstīja kā krievu imperatora rotmistrs (российский императорский ротмистр).      Visai interesants ir jautājums par barona titulu. Ne uz viena dokumenta ne Vācijā, ne Krievijā, viņš pats pirms sava vārda nekad nerakstīja titulu „barons”. Šī titula nav arī viņam adresētajās vēstulēs un dokumentos. Kaut arī visos „Piedzīvojumu...” izdevumos Minhauzens ir titulēts par baronu, tomēr šis reālā H.K.F.fon Minhauzena titula jautājums nav nemaz tik vienkāršs. Daudzi citi Minhauzenu dzimtas pārstāvji šo titulu ir dokumentāli apliecinājuši, bet mūsu varonis pēc tā nekad nav tiecies un nav vērsies nedz Prūsijas Heraldikas komisijā, nedz pie paša karaļa. Acīmredzot barona tituls pie Bodenverderas Minhauzena pārceļojis no grāmatu literārā tēla. Un tikai 19.gadsimta dažādos vācu biogrāfisko uzziņu krājumos un enciklopēdijās viņa vārdam tiek pievienots tituls „Freiherr”. Arī mēs nepārkāpjam vēsturisko tradīciju un H.K.F. fon Minhauzena vārdam pievienojam titulu „barons”. IZVĒLE: PANĀKUMUS KARĀ VAI MEDĪBĀS?      Ko tālāk? Ko iesākt šajā garlaicības gadsimtā! Viņa laulība nebija svētīta ar bērniem, attiecības ar kaimiņiem un pašvaldību veidojās visai saspīlētas. Kā vēlāk rakstīja Minhauzena jaunākais laikabiedrs Gēte: „Dvēseles apmulsumā... medības un karš - lūk izeja vienmēr gatava priekš muižnieka”. Minhauzens izvēlējās pievērsties medībām un saimniecībai.      Bodenverderā dzīve ritēja savstarpējās sadursmēs un strīdos ar pilsētas birģermeistaru: nemitīgās ietekmi zaudējušās muižniecības kā šķiras konfliktos ar spēkā augošo pilsonību (buržuāziju). Militāro karjeru Vācijā Minhauzens nemēģināja turpināt, bērnu ģimenē nebija, atlika vien medības un svešzemju piedzīvojumu stāsti. Tos viņam patika stāstīt gan ģimenē, gan mednieku lokā, gan tuvīno pilsētu krodziņos. Un radās cilvēki, kuri šos stāstiņus atcerējās un pat pierakstīja. NELŪGTĀ SLAVA VAI BARONA MINHAUZENA OTRĀ PIEDZIMŠANA      Kurš no mums bērnībā nav lasījis par  barona jautrajām dēkām grāmatiņā Barona Minhauzena brīnišķīgie ceļojumi un piedzīvojumi uz ūdens un sauszemes, par kuriem viņš mēdza stāstīt savu draugu pulkā pie pudeles vīna? Kurš nav smējies par lielīgā vācu barona fantastiskajiem piedzīvojumiem, kad viņš piemāna baltos lāčus, izmauc lapsu no ādas, uzlec uz izšautas lielgabala lodes vai ceļo valzivs vēderā? Mūsu atmiņā ir dzīvs valdzinošais klasiskās literatūras bērnu grāmatas varonis, un, ja kāds sāk aizrautīgi melot, cildinādams savus neveiktos varoņdarbus, mēs mēdzam teikt: Tāds kā Minhauzens! Šī grāmata, kurai 2005.gadā atzīmējām 220.dzimšanas dienu, ir pasaules klasiskās literatūras šedevrs un tā radusies sava laika - Apgaismības laikmeta - vadošo ideju ietekmē.       Publikācijas Berlīnes almanahos Ceļvedis jautriem cilvēkiem 1781. un 1783.gadā ar 18 īsiem pastāstiņiem, kuru autors esot barons Minhauzens, drīz vien aizmirstos, ja par laimi lasītājiem un lielu nepatikšanu pašam Minhauzenam, drīzumā neatrastos profesionāli rakstnieki, kuri stāstiņus ne tikvien pārtulkoja angliski, bet izveidoja no tiem vienotu vēstījumu, piešķirot tiem konkrētu literāru formu. Tikai nedaudzi XVIII gadsimta lasītāji grāmatā spēja saskatīt arī fabulu otro plānu - smalku parodiju par medību un kara stāstiem, tāpat - galēji fantastiskajiem vēstījumiem par Rietumeiropas ceļotājiem uz austrumu valstīm. Piedzīvojumu poētiskā fantastika valdzina ar savu bagātību un daudzveidību, asprātību un jautro norisi. Autori ar neparastu vieglumu un vienkāršību ar Minhauzena muti stāsta dēkas, kas birst kā no pārpilnības raga. Tomēr priecādamies par grāmatas fantastiku, mēs tajā pašā laikā smejamies par varoņa lielīgajām pretenzijām uzdot šo fantastiku par nemaldīgu patiesību. Radošā izdoma  Raspē - Birgera darbā nekalpo vis melu cildināšanai, bet to atmaskošanai. Tai nav pašapmierinājuma iezīmes, tā vajadzīga grāmatas varoņa izsmiešanai un vācu tautas negatīvo parādību asai kritikai. Tā ir patiess vācu tautas ģēniju nepārspētās izdomas un fantāzijas triumfs.

Rūdolfs Ēriks Raspe (1737 - 1794) Gotfrīds Augusts Birgers (1747 - 1794) „Minhauzena piedzīvojumu” grāmatiņas pirmais izdevums angļu valodā, 1786.gadā

Toties pats Minhauzens Bodenverderā bija ne savā ģīmī no bezspēcīga niknuma: viena lieta - stāstīt savus piedzīvojumus šaurā draugu lokā, pārsvarā kaimiņiem un krodziņu apmeklētājiem, pavisam cita - visas Eiropas priekšā iegūt Melu barona titulu. Un tieši tāds statuss arī H.K.F. fon Minhauzenam ir piešķirts visās vācu enciklopēdijās un pat dzimtas ģenealoģiskajos sarakstos (Latvijā un Krievijā to vērtē savādāk). Viņam pat nebija iespējas savu stāstu publicētājus saukt pie atbildības tiesā, jo tie tā arī palika anonīmi. Nelūgtā un negaidītā popularitāte Minhauzenam bija kā apkaunojošs un smags slogs, anonīmie izdevēji un autori bija viņu izvirzījuši par apsmieklu visas lasošās pasaules priekšā, visas muižnieku kārtas un visas godājamās dzimtas priekšā.      Barona Minhauzena otrā - literārā - piedzimšana bija patiešām neparasta un datējama ar 1785.gada7 pēdējām dienām, kad grāmatiņa parādījās pārdošanā Londonā angļu valodā, kaut uz tās vāka norādīts 1786.gads. Tajā pašā gadā to izdeva vēl četras reizes, pirmie divi izdevumi nebija ilustrēti, bet trešajā jau izmantotas 4 attēli. Jau tajā pašā 1786.gadā „Piedzīvojumi...” no angļu valodas tika pārtulkoti vāciski, papildināti ar jauniem stāstiņiem8 un izdoti vairākos izdevumos.  Interesants ir autorības jautājums. Par to strīdi nemitas vēl šodien: R.Ē.Raspē (1737 - 1794) vai G.A.Birgers (1747 - 1794), vai visi trīs, ieskaitot pašu baronu Minhauzenu (t.s. brīnišķīgais triumvirāts)? Skaidrs ir viens: abi minētie rakstnieki sagādāja Minhauzenam ne gaidītu, ne lūgtu vispasaules slavu, kaut arī nedaudz komiska rakstura, tomēr slavu.      Pēdējā laikā kļuvis zināms, ka jau 1761.gadā dažas no barona Minhauzena stāstītajām novelēm bijušas publicētas Hannoverā anonīmi izdotajā grāmatiņā Jocīgais 9 . Par stāstiņu pierakstītāju uzskata grāfu Roksu Fridrihu Lināru (ne Morics Linārs, Annas Leopoldovnas favorīts), kurš, starp citu, vairākus gadus dzīvojis Krievijā, turklāt - vienā laikā ar Minhauzenu.

Bodenverderas ielās un laukumos   Bodenverderas ielās un laukumos

PASAULES KLASISKĀS LITERATŪRAS ZELTA FONDĀ      Šodien ir visai sarežģīti noteikt, kuri Raspes un Birgera stāstiņi patiešām pieder barona Minhauzena paša stāstītajiem, kuri te pārcēlušies no citiem agrākos gadsimtos publicētiem piedzīvojumu stāstu krājumiem. Šai tēmai savus filozofiskās analīzes pētījumus veltījuši daudzi zinātnieki 10.,11.,12. Bet daudziem no šiem stāstiem bija reāls pamats. Tā, stāstot par veiksmīgo šāvienu medībās, kad Minhauzens ar šompolu cauršāva irbīšu virkni, viņš varēja atcerēties notikumu Sanktpēterburgā, par kuru 1739.gada augustā ziņoja angļu vēstnieks: „Pirms dažām dienām karaspēka skates laikā izšāva viena karavīra šautene; no stobra izlidojušais šompols caururba prinča Antona Ulriha zirga kāju. Zirgs un jātnieks nokrita zemē, princis par laimi necieta”13.      Eiropā grāmata izplatījās zibens ātrumā. Jau 1787.gadā iznāca pirmais franču izdevums, 1790.gadā - holandiešu, tad zviedru, dāņu, 1791.gadā krievu (Šnorra izdevums). Tai bija milzīgi panākumi, Minhauzena vārds ieguva tādu atpazīstamību, ka laikabiedriem tas kļuva par tirdzniecības marku, zīmolu, un viss, kas no tipogrāfijas iznāca ar šo zīmolu, varēja rēķināties ar panākumiem. Un tieši tāpēc vēl Minhauzena, Raspes un Birgera dzīves laikā radās neskaitāmas minhauzeniādes: turpinājumi, papildinājumi, pārstāsti versijas, lugas, dzejoļi. Pirmoreiz latviešu valodā „Piedzīvojumi...” iznāca Jelgavā 1870.gadā skolotāja, tulkotāja un rakstnieka Fridriha (Friča) Mekona (1833 - 1901) tulkojumā.       Pavisam drīz pēc pirmā angļu un vācu „Piedzīvojumu...” izdevumiem, 1789.gadā it kā Kopenhāgenā tika izdoti „Papildinājumi barona Minhauzena brīnišķīgajiem ceļojumiem uz zemes un jūrā un jautrajiem piedzīvojumiem, par kuriem viņš parasti mēdz stāstīt pie pudeles vīna savu draugu lokā”- grāmatiņa, kura, visticamāk, sasniedza arī Bodenverderu un vēl vairāk sarūgtināja pašu tās galveno varoni. Par izdevuma autoru tiek uzskatīts barona Minhauzena jaunākais laikabiedrs Henrihs Teodors Ludvigs Šnorrs un tas tika izdots vairākkārt, konspirācijas nolūkos mainot izdošanas vietas un vienreiz pat norādot Bodenverderu14. Patiesībā visi šīs grāmatas izdevumi tika drukāti Stendālē, aptuveni 150 km no barona muižas. Visus Minhauzena stāstus lasītājiem te piedāvāja kāds izdomāts literārs tēls dāņu virsnieks Kjupers, kurš it kā esot dzimis Bodenverderā, pats labi pazīstot Minhauzenu un no sava brāļa, kurš joprojām dzīvojot Bodenverderā, barona stāstīto piedzīvojumu pierakstus. Nav zināms, vai Šnorrs patiešām kādreiz bijis Bodenverderā, taču grāmatā šī pilsētiņa tiek aprakstīta precīzi, tāpat kā barona īpašumi, nodarbošanās un notikumi Krievijas galmā: piemēram, gigantiskā pastēte Annas Joanovnas un hercoga Fridriha Vilhelma kāzās, no kuras it kā izlēcis samtā tērpies Minhauzena ārlaulības dēls, vai arī Katrīnas II ziemas ceļojums uz Krimu 30 zirgu vilktos pajūgos - vagonā. Dažas rindas Šnorra grāmatā baronam varēja būt īpaši aizvainojošas, it īpaši tās, kur ar Minhauzena muti tiek klāstīti iemesli, kāpēc viņa laulības dzīve neesot bijusi svētīta ar bērniem.       Pavisam līdz 1969.gadam vācu valodā bija izdoti 300 izdevumi, Anglijā - ap 150, Krievijā - ap 70, bet Latvijā līdz šodienai varam saskaitīt mazāk par 20 izdevumiem.      Minhauzena piedzīvojumi nav zaudējuši savu aktualitāti un nozīmīgumu. Grāmata, kura ierindota pasaules klasiskās literatūras zelta fondā, arī Latvijā joprojām ir populāra līdzās citiem dižiem pasaules literatūras pieminekļiem.      Pēc kāda laika, 1790.gada 19.augustā 65 gadu vecumā nomira H.K.F. fon Minhauzena sieva Jakobīne. Kopā bija pavadīti 46 dzīves gadi un 70 gadu vecumā viņš pēkšņi bija palicis viens. Acīmredzot tieši Jakobīne bija Bodenverderas muižas dvēsele, jo prata uzturēt māju un sētu. Minhauzens sabruka vēl vairāk, viņš jutās slims, bezpalīdzīgs, strauji novecoja un ... atkal ilgojās ģimenes siltuma. PĒDĒJAIS PIEDZĪVOJUMS      1793.gada vasarā Bodenverderā ieradās ciemos kāds Minhauzena attāls paziņa - nabadzīgs virsnieks majors fon Brunns ar meitu Bernhardīni. Meitenes māte, saozdama labu kumosu, sāka veikli rīkoties, un drīz - 1794.gada janvārī - notika kāzas. Līgavainim bija 73 gadi, līgavai - septiņpadsmit (pēc citiem avotiem - 19). Jau kāzu svinībās izpaudās Bernhardīnei raksturīgās izpriecu alkas, baudkāre, koķetērija un vieglprātība. Drīz vien sākās tenkas, nevalodas un pat atklāti skandāli. Bernhardīnei piedzima meitiņa, kurai Minhauzens atteicās dot savu vārdu. Bērns pēc gada nomira. Savu īpašumu Minhauzens norakstīja brāļadēlam, taču gadiem ieilgusī šķiršanās prāva muižu izputināja, un vēl ilgi pēc Minhauzena nāves mantiniekiem bija jāmaksā viņa parādi. Starp citu, viens no spēcīgākajiem neuzticīgās sievas advokāta argumentiem pret Minhauzenu bija viņa melu barona tituls - proti, šī cilvēka apgalvojumiem nevarot ticēt.

Kemnādes klostera baznīca, kurā apglabāts H.K.F. fon Minhauzens.

JĒDZIENI MEDICĪNĀ, FILOSOFIJĀ, TAUTU ATMIŅĀ...     Hieronīms Kārlis Fridrihs fon Minhauzens nomira ar trieku 1797.gada 22.februārī, pamests vientulībā un apsmieklā. Viņš apbedīts Bodenverderā, Kemnādes klostera baznīcā. Drīzumā arī radās apzīmējums „Minhauzena fenomens”, kas patiešām ir reta parādība, ka vēl divsimt gadus pēc nāves tiek daudzināts cilvēks, kas nav veicis ne zinātniskus atklājumus, ne guvis ievērību mākslā vai literatūrā, kas nav vadījis karagājienus, nav dibinājis partijas un valstis. Kā zināms, par Minhauzenu ir sarakstīti vairāki simti grāmatu un atsevišķi raksti, viņam veltītas daudzas kinofilmas, lugas, pastmarkas, trīs muzeji: Vācijā, Krievijā un Latvijā, Duntē. Viņa vārds tiek lietots medicīnā un filosofijā, kā apzīmējumu to plaši izmanto sadzīvē un politikā, taču diemžēl - ar dažādu nozīmi, reizēm pat aizskarot viņa cieņu.      Medicīnas literatūrā bieži tiek runāts par „Minhauzena sindromu”, lai raksturotu pacientu ar pārbagātu fantāziju. Visai izsmeļošu šā sindroma aprakstu atrodam profesora Ilmāra Lazovska grāmatā „Klīniskie simptomi un sindromi”: „Pacienti, visbiežāk medicīnas darbinieki, apmeklē slimnīcas un poliklīnikas ar visdažādākajām sūdzībām, kuras parasti ir konkrētas un savstarpēji sakarīgas. Tas nereti maldina pat augsti kvalificētus speciālistus.(..) Parasti visi minētie pacienti ir ar labām zināšanām medicīnā; tie nekad nerada ļaunprāša vai psihiski slima cilvēka iespaidu.”      Filosofijā savukārt pazīstama „Minhauzena trilemma”, ko ieviesis 20. gs. vācu filozofs, kritiskā racionālisma pārstāvis Hanss Alberts sakarā ar diskusijām par pēdējā pamatojuma problēmu. Ja vienu atziņu pamatojam ar otru, tad tā prasa atkal savu pamatojumu un tā joprojām, kamēr izveidojas bezgalīga pamatojumu virkne. Virkni patvaļīgi pārtraucot, rodas t.s. loģiskais aplis - pamatots tiek ar to, kas pats prasa pamatojumu. Tie, kas tā rīkojas, uzskata Alberts, līdzinās Minhauzenam, kurš, iegrimis muklājā, izvelk pats sevi ārā aiz bizes.

MINHAUZENA ATGRIEŠANĀS DUNTĒ     Jau Latvijas atmodas gadu sākumā ceļu uz Limbažu muzeju Duntē bija atradis stomatoloģijas profesors Gunārs Pakalns, piedāvājot veidot izstādi par barona Minhauzenu no paša savāktās kolekcijas. Jā, vēl nebija vēlāk tik populārā Minhauzena muzeja, bet 1991.gada 13.aprīlī15 tika atklāta izstāde „Minhauzena atgriešanās Duntē”, kas jau sāka apliecināt šīs personības ārkārtējo popularitāti. Izstādes eksponēšanas laiks tika pagarināts un pagarināts. Tauta pieprasīja Minhauzenu. Varbūt tāpēc, ka Minhauzens no populārās grāmatiņas lappusēm māca izkulties pat no viskritiskākās situācijas, izmantojot drosmi, atjautību, apstākļus un māku lietot palīglīdzekļus. Gara atjautību Minhauzens raksturo kā vīrišķības dvēseli un dzinējspēku. Par situācijām, kad gals šķiet neizbēgams un tūdaļ drausmīgais vilks tevi aprīs, Minhauzens stāsta ar vieglu ironiju: „Vienīgo, kas būtu saprātīgs, proti - rakstīt testamentu, neatļāva apstākļi. Arī laiks tam par īsu. Vispareizākais  būtu bijis - krist izmisumā, bet... es to labprāt nedaru, lai gan dzīvē būtu bijušas dažas teicamas izdevības”.      Minhauzena piedzīvojumu stāstiņu analīze paver zināmu iespēju atšifrēt Minhauzenu. Savā būtībā Minhauzens ir mākslinieks ar izteikti bagātu fantāziju. Fantāzija pārsteidz ar neparasto, tā atjaunina uztveres svaigumu, tā rada savu īstenību, ko dažkārt dēvē par augstāko mākslu. Fantāzijām, ilūzijām, vīzijām ir sava vieta cilvēku un sabiedrības dzīvē. Tās ir īpašs īstenības veids - piespēlētā, izdomātā īstenība, kas pēc savas ietekmes spēka nereti konkurē ar tiešo, reālo īstenību. Bet metafiziskā pasaules uzskata pārstāvis, filosofs Pauls Stelps savā grāmatā „Ulubeles atslēgas”16 vispār izvirza hipotēzi, ka Minhauzena piedzīvojumu grāmatiņa rakstīta vienos šifros, formulās, atslēgās, simbolos un līdzībās. Gluži kā Bībele. Un, tāpat kā Bībele, ne visiem ir skaidri uztverama un saprotama bez satura skaidrojošiem tekstiem, tā arī Minhauzena stāstiņi ne visiem ir izprotami. Un tomēr Minhauzena personība paliek noslēpums. MINHAUZENA MUZEJS LATVIJĀ – PASAULĒ OTRAIS      Tīri minhauzeniskas sagadīšanās dēļ 1994.gada 2.februārī, tieši Sveču dienā, Duntē tika svinētas brīvkunga Minhauzena un Jakobīnes fon Duntenas atkāzas. Pēc 250 gadiem. Minhauzena fani lustējās līdz pirmajiem gaiļiem un izsprieda, ka še jābūt pastāvīgam Minhauzena muzejam ar savām tradīcijām, atraktīvām darba metodēm un pilnīgi noteikti te vajadzēja būt arī Minhauzena krodziņam. LR Kultūras ministrijai būtisku iebildumu nebija, un jau 1994.gada 10.februārī Limbažu rajona padomē tika apstiprināts nosaukums „Minhauzena muzejs”. Limbažu muzeja speciālisti, savas nozares entuziasti, veiksmīgi iekārtoja pastāvīgo ekspozīciju, bet ilgāku laiku prasīja  kroga iekārtošana, kas 18. gs. stilistikā veidotā kalpu gala durvis viesiem vēra tikai 1997.gada rudenī un ātri vien kļuva populārs ar savu kamīna siltuma radīto omulību, garšīgajiem un lētajiem ēdieniem.       Savas attīstības kulmināciju Minhauzena muzejs - muzejs sapnim - sasniedza 1998.gadā, kad to apmeklēja vairāk nekā 35 000 tūristu. Bet tad  - 1999.gadā arī nāca Limbažu rajona padomes nepārdomātais lēmums par muzeja pakļautības maiņu: no Limbažu muzeja pakļautības tas nokļuva Liepupes pagasta pašvaldības pakļautībā, muzeja attīstība apstājās, apmeklētāju skaits no gada gadā samazinājās. Un tad arī nāca 2001.gada marta ugunsnelaime, kad nodega Minhauzena muzeja vēsturiskā kroga ēka. Visi muzeja eksponāti tika izglābti un pārvietoti uz Liepupes pagastmāju. Notika vairāki neveiksmīgi muzeja privatizācijas mēģinājumi, līdz 2003.gada nogalē tiesības uz Minhauzena muzeja atjaunošanu ieguva SIA „Minhauzena pasaule”, kuru vada latviešu uzņēmēji Ivars Strautiņš un Atis Sausnītis.

Latviešu uzņēmēji Ivars Strautiņš un Atis Sausnītis atjaunotās Duntes muižas kungu mājas - Minhauzena muzeja atklāšanā 2005.gada 32.maijā. Uzņēmējs Ivars Strautiņš (no kreisās), Minhauzena muzeja patronese Anita Emse un populārā gide Austra Dektere atjaunotās Duntes muižas kungu mājas - Mingauzena muzeja atklāšanā 2005.gada 32.maijā (1. jūnijā) (Foto: A.Cifersons) Minhauzena meža taka. Atklāta 2005.gada augustā.

SIA „MINHAUZENA PASAULE”       Minhauzena Pasaule ir gan teritoriāls, gan filosofisks jēdziens, bet tās centrs Latvijā noteikti iz Duntes muiža, kuras kultūrvēsturiskie pirmsākumi meklējami jau 15. gadsimtā. Būtībā tas ir valsts mēroga projekts, kura mērķis ir Latvijā radīt t.s. lielo tūrisma produktu. Ieguldot prāvus finansu līdzekļus, laiku un enerģiju, līdz šim paveiktais ir acīmredzams un tūrisma infrastruktūras attīstība notiek ļoti strauji: Liepupes pagastmājā tika iekārtota jauna pagaidu ekspozīcija „Ceļojums laikā kopā ar Minhauzenu”, kuru 2004./2005.g. tūrisma sezonā apmeklēja vairāk nekā 10 000 tūristu, bet 2005.gada aprīlī Minhauzena muzeja rīcībā tika nodota no pamatiem atjaunotā Duntes muižas kungu māja - vieta, kur populārais stāstnieks pavadīja savas dzīves laimīgākos gadus. Tas ir visai rets gadījums Latvijas muzeoloģijas vēsturē, kad muzejam tiek celta speciāla ēka. Pilnībā veikta arī Duntes muižas pārvaldnieka mājas renovācija, labiekārtota apkārtne, atbrīvojot no apauguma Minhauzena stādītos dižozolus, un izveidojot vienotu dīķu kaskādi. Pabeigta 4,5 km garās „Minhauzena Meža takas”17 izveide, kura takotājus pa apses koka laipām aizvedīs līdz jūrai un atpakaļ. Pa ceļam tūristi varēs vērot Minhauzena tēmas koka skulptūras, izmēģināt dažādas atrakcijas, ganīt turku sultāna bites, vērot vietējo floru un faunu, un pārbaudīt veiksmi fotomedībās. Minhauzena Pasaules bibliotēka jau izdevusi pirmās divas grāmatas - „99 Minhauzena padomi iesācējiem lašu duršanā”18 un „111 Minhauzena padomi jaunajiem medniekiem”19. Tuvākajā laikā plānots uzbūvēt Minhauzena un Jakobīnes viesnīcas, Minhauzena krogu 500 vietām, Minhauzena pirti, panorāmas skatu torni, veikalu, autostāvvietas, kā arī telšu un autotreileru novietni. Tie ir īsti, Minhauzena cienīgi plāni.      Atjaunotajā Duntes muižas kungu mājā -  Minhauzena muzejā, 2005.gada 1.aprīlī notika Latvijas Pasta izdotās barona Minhauzena 285.jubilejai veltīto pastmarku bloka Pirmās dienas zīmogošana, bet atjaunotā muzeja oficiālā atklāšana notika 32.maijā (1.jūnijā), kad Latvijas banka prezentēja barona jubilejas monētu. Gan monēta, gan pastmarka - tās ir būtiskas valsts tēla sastāvdaļas un arī Minhauzens jau labu laiku kā kļuvis par daļu no Latvijas tēla.      „Minhauzena pasaule” ir pateicīga visiem sadarbības partneriem par atbalstu barona Hieronīma Kārļa Fridriha fon Minhauzena piemiņas saglabāšanā: Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas direktorei Ventai Kocerei un nodaļas vadītājai Intai Šmitiņai par apjomīgās  iespieddarbu izstādes „Dižimprovizatoram Minhauzenam - 285”20 sagatavošanu un eksponēšanu Latvijā un Igaunijā, Limbažu pilsētas kultūras iestādēm par Minhauzena tēmai veltītā daiļdarbu konkursa organizēšanu, Vladimiram Nagovicinam - Minhauzenam no pirmā Minhauzena muzeja NVS valstīs21, Sergejam Makejevam Maskavā , Aleksandram Zaharovam no kluba „Minhauzena mazbērni” Kaļiņingradā, Bernhardam Vībelam Cīrihē (Šveice) un citiem barona draugiem Igaunijas, Lietuvas un Vācijas pilsētās.

Jānis Ulmis, Limbažu muzeja direktors  Atsauces: ----------------------------------------------- 1. Левин Л. Правда о бароне Мюнхгаузене / Санкт - Петербург - 2004 2. Павленко Н. Анна Ивановна (Немцы при дворе) / Москва - 2002 3. Baron Munchausen & Nagova museum / 4. Нагова В. Необыкновенные приключения праправнука Барона Мюнхгаузена на    рубеже тысячелетий / Нальчик - 2002 5. Макеев С. Запрещенний император (Иоанн VI - Железная Маска русской истории) /     Совершенно Секретно - ноябрь 2004 6. Капитонов А.П. Незабвенный барон // Родина - №10 - 1992 7. Baron Munchausen’s narrative of his marvellous travels and campaigns in Russia / Oxford    - MDCCLXXXVI 8. Wunderbare Reisen zu Wassser und Lande, Feldzuge und lustige Abentheuer des Freyherrn  von Munchhausen / London - 1786 9. [Rochus Friedrich Lynar]. Der Sonderling / Hannover, bei J.C.Richter - 1761 10. Wackermann E. Munchhausiana / Stuttgart - 1969 11. Schweizer W.R. Munchhausen und Munchhausiaden / Stuttgart - 1969 12. Макаров А.Н. Послесловие // Бюргер Г.А., Распе Р.Э. Удивительные путешествия на суше и на море, военные походы и весёлые приключения барона фон Мюнхгаузена, о которых он обычно рассказывает за бутылкой в кругу своих друзей - Москва - 1985 13. Сборник русского императорского общества. Т.80., Санктпетербург - 1892 14. Hieronymus von Munchhausen. Wunderbare Reisen zu Waser und Lande, und lustige Abentheuer: Drittes Bandchen; Mit Kupfern / Herausgegeben und ans Licht gestellet von Hieronymus von Munchhausen - Bodenwerder, 1794 15. Minhauzena vistīrākā patiesība. Ticama, ļoti ticama un izcili ticama informācija par brīvkunga gaitām Duntē un ārpus tās / Limbažu novadpētniecības muzejs - Likteņstāsti - Rīga - 1998. 16. Stelps P. Ulubeles atslēgas // apgāds VenērA. Sociopsiholoģijas asociācija - Rīga - 2000. 17. Banziņa A. Minhauzena taka ved uz jūru  / Latvijas Avīze - 2005.g. 3.sept. 18. Mitrais (Māris Ansis Mitrēvics). 99 Minhauzena padomi iesācējiem lašu duršanā // Nacionālais apgāds - Rīga - 2004. 19. Mitrais (Māris Ansis Mitrēvics). 111 Minhauzena padomi jaunajiem medniekiem // Zvaigzne - Rīga - 2005. 20. Šmitiņa I. Izdomas lielmeistara godināšana / Latvijas Vēstnesis - 2005.g.20.maijs. 21. Ulmis J. Minhauzens Elbrusa pakājē / Auseklis - 2005.g. 29.dec.