Bija vēls vakars. Minhauzens ieradās savā dzīvoklī noguris no smagās darba dienas birojā. Pie sevis viņš murmināja „Cik ļoti es vēlētos atvaļinājumu, bet ne jau tādu kā parasti, es gribētu kaut ko savādāku, kaut ko jaunu.” Nenovilcis drēbes viņš iekrita gultā un uzreiz aizmiga. No rīta Minhauzens atvēra acis un nesaprata, kur atrodas, visapkārt bija mežs. Nodomājis, ka tas ir sapnis viņš sev ieknieba un saprata, ka tas viss ir īsts. Minhauzens nesaprašanā piecēlās kājās un pie sevis runāja: „ Bet kā tas var būt , es taču vakar aizgāju gulēt savā gultā, bet tagad atrodos mežā?!! Ko tas nozīmē??” Minhauzens sāka iet, pats nezinādams, kur, bet galvenais bija iet, jo stāvot uz vietas nekas nenoskaidrosies. Viņš gāja un gāja, saule jau bija norietējusi kad pēkšņi Minhauzens uzgāja pļavu, kurā atradās ezers un tālāk aiz ezera pils, liela, skaista, gluži kā viduslaikos. Minhauzens saprata, ka neatrodas Latvijā un vēl jo vairāk ne jau 21. gs. Viņš turpināja iet un tagad viņam bija ceļa mērķis, šī noslēpumainā pils, tā vilināt vilināja Minhauzenu pie sevis. Likās, ka paiet vesela mūžība, kamēr Minhauzens nonāca pie pils, kaut gan ceļš neizskatījās nemaz tik garš. Bija jau tumša nakts kad viņš nonāca pie pils vārtiem, tur viņam ceļā nostājās un zobenus sakrustoja divi sargi. Minhauzens atkāpās un saraucis uzacis uzlūkoja abus draudīgos pils sargus. Tad pirmais sargs prasīja: „Kas tu esi un ko dari pie mūsu valdnieka Brīzes pils?” Tā kā sargs runāja angļu mēlē Minhauzenam nebija problēmu saprast viņu un atbildēt, jo Minhauzens pārzināja ne tikai angļu valodu, bet vēl daudzas citas. Minhauzens: ” Es esmu Minhauzens, esmu apmaldījies un nezinu, kur atrodos.” Otrs sargs: „ Šī ir Britānija mūsu valdnieka Brīzes valdītā zeme.” Minhauzens: „Bet vai jūs man nepateiktu kurš gads un datums ir šodien?” Pirmais sargs: „ Šodien ir 27. aprīlis 1206. gads.” Minhauzens: „Ko??? Tā nevar būt patiesība! Vakar bija 2006. gads, kā tas var būt?!!” Abi sargi saskatījās un nodomāja, ka Minhauzens nav pie pilna prāta, ka runā šitādas muļķības un nolēma, ka jāved viņu uz pils cietumu, jo tāds kā viņš apdraud sabiedrību.
Nakti pavadījis neomulīgajā cietuma kamerā viņš tika aizvests pie paša valdnieka Brīzes. Karalis piecēlās kājās, uzlika brilles un sacīja: „Kas tu būtu un ar kādiem nolūkiem esi ieradies manā pilī??” Minhauzens atbildēja to pašu ko iepriekšējā vakarā sargiem pie vārtiem. Karalis: „Bet kāpēc tev ir tāds savāds apģērbs un kāpēc tu runā ar akcentu?” Minhauzens: „Šis apģērbs nav savāds, visi biroja darbinieki staigā uzvalkos. Un akcents man tāpēc, ka nāku no Latvijas un tur visi runā latviski.” Karalis: „Hmmmmm, ko tu te man saki?? Ka tik tu neesi kāds burvis, kurš ar ļauniem nodomiem ieradies manā pilī?!” Minhauzens smīnēdams: „ Burvis? Nē, esmu parasts cilvēks, visparastākais cilvēks kāds vien var būt!” Karalis: „Negribas man tev ticēt, bet ,lai nu tā būtu.” Karalis nolēma atļaut Minhauzenam paviesoties pilī tik ilgi cik viņš vēlas. Viņam tika ierādīta istaba pils labajā spārnā. Pagāja dienas, nedēļas un Minhauzens jau sāka iedzīvoties un samierinājās ar domu, ka nekad neatgriezīsies savā ierastajā vidē, tur no kurienes nācis.
Minhauzens bija iepazinis visus pils iedzīvotājus un ar katru no tiem atrada kopīgu valodu. Viņš iemācīja šiem cilvēkiem tik daudz kā jauna, jo kā nekā viņš nāca no nākotnes. Cilvēki bija tik ļoti priecīgi par to, ka Minhauzens ieradies viņu pilī, arī karalis kā izskatījās bija tīri apmierināts ar viņu.
Katru vakaru Minhauzena istabā pulcējās gandrīz visi pils ļaudis, kas bija sanākuši klausīties viņa stāstos par 21. gs. Cilvēkiem patika klausīties šajos neticamajos stāstos, bet patiesajos stāstos.
Kopš Minhauzena nokļūšanas pilī bija pagājuši divi mēneši. Kādu dienu staigājot gar skaistā ezera krastu Minhauzens aizdomājās par mājām, par mīļajiem cilvēkiem, kas palika tur. Viņam palika tik skumīgi ap sirdi, jo, lai gan šeit ir jauki tomēr mājās ir vēl jaukāk. Pār Minhauzena vaigu noripoja asara, viņš saprata, ka šī patiešām ir tā reize, kad ar saviem spēkiem neko nepadarīs.
Atgriezies pilī Minhauzens nolēma doties gulēt, jo bija pārāk noguris. Kad viņš pamodās bija agrs rīts un no pārsteiguma nespēja ne aci pamirkšķināt, jo atradās mājās, savā gultā, savā istabā. Viņš neticēja, ka tas patiešām notiek, tas viss likās kā sapnis, kas moka Minhauzenu par mājām. Viņš sev vairākas reizes knieba degungalā, lai beidzot spētu noticēt, ka tas viss ir patiesība. Tā patiešām bija Minhauzens bija atgriezies mājās. Viņš nespēja novaldīt prieka asaras, jo viņa vēlēšanās bija piepildījusies. Minhauzens saprata, ka netikai ar spēku un rīcību ir iespējams kaut ko panākt, bet arī ar vēlēšanos, jo ja cilvēks ļoti kaut ko vēlās, tad tas arī piepildās.
Pagāja dažas dienas un Minhauzens bija jau atkal ieripojis vecajās sliedēs un darba rutīna arī darīja savu. Minhauzens nolēma, ka nevienam nestāstīs par šo notikumu, bet uz jautājumu: „Kur biji nozudis?” atbildēs: „Man bija steidzami jāaizbrauc pie māsīcas uz Toronto, jo viņai bija nepieciešama mana palīdzība.”
Minhauzens nenožēloja šo ceļojumu laikā, viņš pat īpaši neanalizēja to kā tas vispār bija iespējams. Minhauzens secināja, ka tas bija jaukākais ceļojums kādā jebkad viņš bija bijis un, ja būtu iespējams tad noteikti vēlreiz tur atgrieztos, jo viduslaiku cilvēki ir tik savdabīgi.
Minhauzens: „Vēlieties no visas sirds un jūsu vēlēšanās tiks piepildīta, gluži kā tas notika ar mani!"
Nakti pavadījis neomulīgajā cietuma kamerā viņš tika aizvests pie paša valdnieka Brīzes. Karalis piecēlās kājās, uzlika brilles un sacīja: „Kas tu būtu un ar kādiem nolūkiem esi ieradies manā pilī??” Minhauzens atbildēja to pašu ko iepriekšējā vakarā sargiem pie vārtiem. Karalis: „Bet kāpēc tev ir tāds savāds apģērbs un kāpēc tu runā ar akcentu?” Minhauzens: „Šis apģērbs nav savāds, visi biroja darbinieki staigā uzvalkos. Un akcents man tāpēc, ka nāku no Latvijas un tur visi runā latviski.” Karalis: „Hmmmmm, ko tu te man saki?? Ka tik tu neesi kāds burvis, kurš ar ļauniem nodomiem ieradies manā pilī?!” Minhauzens smīnēdams: „ Burvis? Nē, esmu parasts cilvēks, visparastākais cilvēks kāds vien var būt!” Karalis: „Negribas man tev ticēt, bet ,lai nu tā būtu.” Karalis nolēma atļaut Minhauzenam paviesoties pilī tik ilgi cik viņš vēlas. Viņam tika ierādīta istaba pils labajā spārnā. Pagāja dienas, nedēļas un Minhauzens jau sāka iedzīvoties un samierinājās ar domu, ka nekad neatgriezīsies savā ierastajā vidē, tur no kurienes nācis.
Minhauzens bija iepazinis visus pils iedzīvotājus un ar katru no tiem atrada kopīgu valodu. Viņš iemācīja šiem cilvēkiem tik daudz kā jauna, jo kā nekā viņš nāca no nākotnes. Cilvēki bija tik ļoti priecīgi par to, ka Minhauzens ieradies viņu pilī, arī karalis kā izskatījās bija tīri apmierināts ar viņu.
Katru vakaru Minhauzena istabā pulcējās gandrīz visi pils ļaudis, kas bija sanākuši klausīties viņa stāstos par 21. gs. Cilvēkiem patika klausīties šajos neticamajos stāstos, bet patiesajos stāstos.
Kopš Minhauzena nokļūšanas pilī bija pagājuši divi mēneši. Kādu dienu staigājot gar skaistā ezera krastu Minhauzens aizdomājās par mājām, par mīļajiem cilvēkiem, kas palika tur. Viņam palika tik skumīgi ap sirdi, jo, lai gan šeit ir jauki tomēr mājās ir vēl jaukāk. Pār Minhauzena vaigu noripoja asara, viņš saprata, ka šī patiešām ir tā reize, kad ar saviem spēkiem neko nepadarīs.
Atgriezies pilī Minhauzens nolēma doties gulēt, jo bija pārāk noguris. Kad viņš pamodās bija agrs rīts un no pārsteiguma nespēja ne aci pamirkšķināt, jo atradās mājās, savā gultā, savā istabā. Viņš neticēja, ka tas patiešām notiek, tas viss likās kā sapnis, kas moka Minhauzenu par mājām. Viņš sev vairākas reizes knieba degungalā, lai beidzot spētu noticēt, ka tas viss ir patiesība. Tā patiešām bija Minhauzens bija atgriezies mājās. Viņš nespēja novaldīt prieka asaras, jo viņa vēlēšanās bija piepildījusies. Minhauzens saprata, ka netikai ar spēku un rīcību ir iespējams kaut ko panākt, bet arī ar vēlēšanos, jo ja cilvēks ļoti kaut ko vēlās, tad tas arī piepildās.
Pagāja dažas dienas un Minhauzens bija jau atkal ieripojis vecajās sliedēs un darba rutīna arī darīja savu. Minhauzens nolēma, ka nevienam nestāstīs par šo notikumu, bet uz jautājumu: „Kur biji nozudis?” atbildēs: „Man bija steidzami jāaizbrauc pie māsīcas uz Toronto, jo viņai bija nepieciešama mana palīdzība.”
Minhauzens nenožēloja šo ceļojumu laikā, viņš pat īpaši neanalizēja to kā tas vispār bija iespējams. Minhauzens secināja, ka tas bija jaukākais ceļojums kādā jebkad viņš bija bijis un, ja būtu iespējams tad noteikti vēlreiz tur atgrieztos, jo viduslaiku cilvēki ir tik savdabīgi.
Minhauzens: „Vēlieties no visas sirds un jūsu vēlēšanās tiks piepildīta, gluži kā tas notika ar mani!"
Elīna
