Aptaujas

Kuram dzejniekam pieder šie vārdi: "Es mīlu braukt naktī, Pasaule dienā ir maza − Tikai līdz horizontam. Bet naktī kļūst milzīgi liela."?

QRkods - www.limbazubiblioteka.lv

šodien 24.05.2013

vārda dienas svin

Ilvija, Marlēna, Ziedone

Kalniņa Marta

Politiski represētā, Kengiras sacelšanās dalībniece,

Grāmatas „Pie Svētakmens” autore Marta Kalniņa (dzim. Eisaka) piedzima 1928. gadā Mores pagastā. Tēvs – Silvestrs Eisaks, māte – Rozālija Eisaka. Septiņu gadu vecumā viņa ar ģimeni pārcēlās uz vecāku dzimto novadu Latgali, Asienes pagastu. Ģimenē vēl bija brāļi Antons un Dominiks, māsas Anna un Tekla. Skolas laiks Martai pagāja Latgalē - Asienā un Dagdā. Pēc septiņgadīgās pamatskolas pabeidza Dagdas divgadīgo lauksaimniecības tehnikumu. Pēc tehnikuma, lai izvairītos no spaidu darbiem Vācijā, Marta iestājās Ezernieku vidusskolā, bet 11. klasi pabeidza Dagdas vidusskolā. 1956. gada decembra beigās Marta ar savu ģimeni atgriezās Latvijā. Dzīves un darba vietu izvēlējās Limbažu rajona Liepupē. Marta padomju saimniecībā „Liepupe” veica dažādus darbus. Tikai daudzus gadus vēlāk ieguva darbu Rīgas Elektrospuldžu rūpnīcā Mangaļos. 1993. gadā iznāk Martas grāmata „Es sapni par Dzimteni pagalvī likšu”, kurā viņa ar vīru stāsta par sevi. 1997. gadā Marta uzraksta mazu grāmatiņu saīsinātā veidā par GULAGa Kengiras nometnes laiku, kas ilga septiņus gadus. Savam atmiņu stāstījumam Marta devusi nosaukumu - „Pie Svētakmens”. Tas publicēts Saulkrastu avīzē, Daugavas Vanagu žurnālā „Daugavas Vēstnesis”, trimdas latviešu žurnāla „Treji Vārti” 210. numurā.
1994. gadā Martas kundze sarīkoja Kengiras dumpja dalībnieku pirmo salidojumu, kurā kopā sanāca visi dzīvi palikušie kādreizējie ieslodzītie. Bija pagājuši 40 gadi, salidojumā piedalījās 70 biedri. 
 

Kalniņš Augusts

Inženieris -tehnologs

Dzimis 1876. gada 11. novembrī Ungurpils ,,Pavāros’’. Bijis lauksaimnieks, Saeimas loceklis, zemkopības vidusskolas direktors Jelgavā, no 1918. gada līdz 1919. gada zemkopības viceministrs, no 1919. gada līdz 1920. gadam zemkopības ministrs, no 1920. gada līdz 1921. gadam apgādes ministrs, no 1922. gada līdz 1929. gadam laikraksta ,, Brīvā Zeme’’ redaktors.
 

Kalniņš Juris

Avīžnieks

J. Kalniņš (pseidonīms Prātkopis) dzimis 1847. gada 20. (8.) decembrī Vidzemē, Ārciema Kānadžos. Miris 1919. gada 14. jūnijā. Izglītība – Cimzes skolotāju seminārs. Darba dzīve – skolotājs Ļaudonā, Vietalvā, no 1881. gada līdz 1882. gadam– atstādināts no skolotāja amata nacionālo uzskatu dēļ. No 1883. gada līdz 1885. gadam– skolotājs Sausnejā, Vietalvā. No 1885. gada līdz mūža beigām darbojas avīžniecībā.
Darbība latviešu valodniecībā:
1. izlokšņu leksikas apraksti;
2. skolu gramatikas autors;
3. pētījumi par vārdu nozīmēm un vārdu lietojumiem.
 

Kalniņš Roberts Jura dēls

   7. Siguldas kājn. pulka kaprālis.

Lāčplēša Kara Ordenis piešķirts 1921. gadā
Dzimis 1891. g. 27. sept. Rozēnu pag. Pagastskolas izglītība. Mūrnieks.
Krievu armijā iesaukts 1912. g., dienējis Preobraženskas gvardes pulkā. Piedalījies kaujās Dienvidrietumu frontē Galīcijā, pie Varšavas un Lomžas. Apbalv. ar Jura krustu. 1915. g. aug. pie Viļņas ievainots. Pēc izveseļošanās līdz 1. pasaules kara beigām dienējis 16. inženieru bataljonā. Sasniedzis jaunākā apakšvirsnieka pak. Iesaukts arī Sarkanajā armijā, no kuras aizgājis 1919. g. maijā. 
Latvijas armijā iesaukts 1919. g. 3. jūl. Alojā, piedalījies kaujās pret bermontiešiem, vēlāk pret lieliniekiem Latgalē. Paaugst. par seržantu.
1919. g. 20. nov. pie Jelgavas K. ar 7 kareivjiem devās ienaidnieka aizmugurē, izpostīja dzelzceļu tā krustojumā ar Dobeles šoseju, kā rezultātā no sliedēm nogāja bermontiešu bruņuvilciens. K. nozāģēja telegrāfa stabus un izjauca sakarus starp pretinieka daļām, tā atvieglodams mūsu karaspēka darbību. 
Atvaļināts 1920. g. 16. dec. Jaunsaimnieks Pāles pag. Ārzemniekos. Pēc 2. pasaules kara strādājis kolhozā "Ārciems". Miris 1967. g. Apbedīts Staiceles kapos.

Kalniņš, Jānis Andreja dēls

 5. Cēsu kājn. pulka kaprālis.

Lāčplēša Kara Ordenis piešķirts 1920. gadā
Dzimis 1898. g. 16. apr, Tūjas pag. Draudzes skolas izglītība. Zemkopis. 
1. pasaules kara laikā dienējis Rezerves latv. strēln. pulkā. 
Latvijas armijā iesaukts 1919. g. 6. jūn. Limbažos. Cēsu kaujās ievainots. Vēlāk cīnījies pret bermontiešiem. piedalījies Latgales atbrīvošanā. 
1919. g. 10. nov., kad mūsu rota forsēja Daugavu un Zaļajā salā iekļuva pretinieka ložmetēju ugunī, K. kopā ar dažiem kareivjiem uzbruka tuvākajam ložmetējam un atņēma to, pēc tam nocietinājās Daugavas kreisajā krastā, tā liela mērā sekmēdams ienaidnieka satriekšanu. 
Atvaļināts 1921. g. martā. Jaunsaimnieks Duntes pag. Tīrumkalējos. Pēc 2. pasaules kara veikalvedis, pārdevējs, preču sagādnieks Duntes veikalā. Miris 1963. g. okt. Apbedīts Liepupes kapos.

Kere Kārlis

Ilggadējs Staiceles papīrfabrikas darbinieks Otrā pasaules kara dalībnieks, represēts kā karagūsteknis Gleznotājs, fotog

   Kārlis Kere dzimis 1921. gada 18. novembrī Rozēnu pagasta „Saču” mājās, mācījies Vīķu 4.- klašu pamatskolā pie skolotāja A. Martinsona 1932.-1935.gadā; beidzis Staiceles (Rozēnu pag.) 6.- klašu pamatskolas pilnu kursu 1937.gada 30. maijā.

1937.gadā iestājies darbā Staiceles papīrfabrikā. Otrā pasaules kara laikā, 1943. gadā iesaukts vācu armijā. 1944.gadā nokļuvis krievu gūstā. No gūsta atbrīvots 1946. gada rudenī. 1947. gada 18. augustā atkal iestājies darbā Staiceles papīrfabrikā, kur strādājis līdz aiziešanai pensijā. Kad Staicelē noorganizēja profesionālo ugunsdzēsēju daļu, Jānis Kukmīlis, kurš bija fabrikas brīvprātīgais ugunsdzēsēju kopas (BUK) priekšnieks, pārgājis strādāt uz turieni, bet Kārlis Kere palika fabrikā par BUK priekšnieku līdz aiziešanai pensijā. Līdztekus bijis DOSAF priekšnieks, vadījis ūdenssportu Staicelē un bijis atbildīgs par ūdenssportu visā Limbažu rajonā. No 1970. gada līdz Atmodas laika sākumam bijis rajona laikraksta „Progress” ārštata korespondents.No 1975.gada līdz 1985.gadam - Staiceles dabas aizsardzības biedrības priekšnieks. 
Visu pēckara laiku nodarbojies ar fotografēšanu. Viņa fotofilmās ir daudz materiālu par Staiceli. 1990. gadā klubā bijusi fotoizstāde par veco Staiceli.
Kārlis Kere aktīvi piedalījies Staiceles pilsētas kultūras dzīvē. No 1937. līdz 1943. gadam dziedājis korī, kuru vadījis skolotājs Puķe. Piedalījies pirmos Dziesmu svētku 75. gadu atceres koncertā Dikļos 1939. gada 16. jūlijā. Pirmskara laikā piedalījies arī teātra spēlēšanā. Kamēr Staicelē darbojās dramatiskais pulciņš, zīmējis dekorācijas un aizmugures prospektus skatuvei. Visu laiku līdztekus pārējam nodarbojies ar eļļas glezniecību.
Par glezniecību viņš stāsta: „Mana pirmā gleznu izstāde notika jau 1940. gadā. Tajā piedalījās arī E. Ciesis, V. Apsītis, Meikulis, cik atceros arī F. Ešmits ar dažām skulptūrām. Uzslavu izpelnījos par jūras ainavām. Gleznu izstādes notikušas: vienu reizi Limbažu Novadpētniecības muzejā, par ko bija rakstīts žurnālā „Māksla”; Staicelē – divas reizes tradīciju namā, vienu reizi klubā, trīs reizes skolā un vienu reizi (1995.gadā ) baznīcā.” 2006. gada nogalē Rīgā, izstāžu zālē „Arsenāls” tika izstādītas arī viņa gleznas.
2008.gada 13. martā Limbažu pilsētas muzejā atklāja jaunāko mākslinieka Kārļa Keres gleznu izstādi „Pavasaris”. Limbažu muzeja direktors Jānis Ulmis par gleznotāja – amatiera dzīves gājumu izstādes atklāšanā sacīja: „Viss apgūts pašmācības ceļā kopā ar viņa bērnības draugu gleznotāju Nikolaju Karagodinu. Pirmā izstāde māksliniekam bijusi 1940. gadā, turpmāk gleznas izstādītas Rīgā, Valmierā, Limbažos, Staicelē līdz pat mūsu dienām. Eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga arī skatījusi mākslinieka gleznu izstādi un izteikusi vēlēšanos vienu iegādāties. Keres kungs viņai izvēlēto gleznu uzdāvinājis. Tā kā 16 gados uzsāktas darba gaitas Staiceles papīrfabrikā, gleznots tikai brīvajā laikā, bet mūža bilance ir 600 gleznas. Kārļa Keres pēdējo gadu lielā mīlestība – viņš ir pievērsies vienam no Latvijas glezniecības pamatlicējiem – Vilhelmam Purvītim. Izstādē redzamas Purvīša gleznu kopijas – no sliktām reprodukcijām veidotas gleznas.” 
Brīvajā laikā Kārļa Keres vaļasprieks ir arī dzejoļu un melodiju sacerēšana, viņam ir vairāk nekā 20 dziesmu, lielākoties ar paša tekstiem. Daudz darba ieguldīts dažādu kolekciju veidošanā. Viņa kolekcijās ir vairāk nekā 4000 grāmatu, vairāk nekā 3000 pastkartīšu (bijis 5000, bet daļu atdevis citiem kolekcionāriem). Ar savu akmeņu kolekciju vairākas reizes piedalījies izstādēs. 
 
Par Kārli Keri ( jeb Kārļonkuli, kā viņu mīļi dēvē staicelieši) var teikt ne vien gleznotājs, fotogrāfs, literāts, mūziķis, kolekcionārs, novada vēstures pētnieks, vides izglītības speciālists, bet arī - mēbeļu galdnieks, mūrnieks un mālderis, drēbnieks un automehāniķis. Staicelieši lepojas ar viņu arī kā ar Rozēnu - Staiceles baznīcas draudzes ilggadējo priekšnieku un ir viņam pateicīgi kā cilvēkam, kurš nosargājis Staiceles baznīcu padomju okupācijas gados.
Latvijas Okupācijas muzeja biedrība par Kārli Keri uzņēmusi dokumentālo filmu „ Mīlestības altāra gleznotājs”, kuras pirmizrāde notikusi 2007. gada 16. februārī.
Vienkāršs, pateicīgs, sirsnīgs, možs, atsaucīgs; īpašu gaismu nesošs - tā viņu raksturo gan draugi un paziņas, gan daudzi pilsētas iedzīvotāji. Kārļa Keres 85. gadu jubilejas svinības bija īpaši sirsnīgas. Īpaši sirsnīgs bijis kordiriģenta Jāņa Zirņa sveiciens, kurš sacījis: „Mans tēvs reiz teica - kas tu par vīrieti, ja nemāki pļaut. Nemācēju, bet mani iemācīja audžutēvs Kārlis. Viņš teica tā: “Turi muguru taisni un neliecies uz priekšu. Tiklīdz tu locīsies, viss garām. Galvenais, turi augumu taisnu.” Tāpat arī dzīvē. Esmu pieradis, ka man ir divi tēvi, ar to lepojos, abiem varu teikt paldies. Vienam par to, ka palīdzēja ieraudzīt sauli, Kārlim par to, ka viņš mani audzināja.”

Kļavis Aivars

Rakstnieks, žurnālists

Dzimis 1953.gada 17. jūlijā Rīgā strādnieku ģimenē. 1971.g. beidzis Rīgas 2. vidusskolu, 1981.g. LVU Filoloģijas fakultātes žurnālistikas nodaļu. Rakstnieku Savienības biedrs (1976). 1992.g. pārcēlās uz dzīvi Skultes pagasta „Lūšos”.

Strādājis žurnālā „Liesma” (1975–77, 1980–85). Rakstnieku Savienības Literatūras propagandas biroja direktors (1978-80). Žurnāla „Avots” galvenais redaktors (1987-92), laikraksta „Likuma Vārdā” galvenais redaktors (no 1995.g.) un vadītājs (no 1999), laikraksta „Fakts” galvenais redaktors (no 1996). Pēc BO Valsts SIA „Likuma vārdā” likvidācijas Aivars Kļavis bija VSIA „Latvijas Vēstnesis” redaktora vietnieks un laikraksta „Latvijas Vēstnesis Plus” redaktors (2003.-2005.g.), neilgu laiku strādāja žurnālā „Kapitāls”. Kā žurnālists sadarbojies un 2008. gadā kā redaktors veidojis žurnālu „40 Plus”. Kopš 2007. gada pavasara A. Kļavis nodarbojas tikai ar radošu literāta un žurnālista darbu. Žurnālistikā sadarbojas ar laikrakstu „Diena”, portālu LV.LV., žurnāliem „Kapitāls”, „IR”, „Sestdiena”, „Ilustrētā Zinātne”, „Ilustrētā Vēsture” u.c.

Pirmās publikācijas prozā – stāsti „Viss taču bija pavisam vienkārši”, „Un tā – pilsētā ienāca klauns” laikrakstā „Literatūra un Māksla” 1971.g. 25.XII. Stāstu krājumos „Kafejnīcās zagtas karotītes” (1976), „Apmācies, gaidāms lietus” (1980), „Satikšanās spogulī” (1984), „Es saucu, lai atsauktos” (1988), „Mans nams” (1989) risinātas jaunatnes dzīves un atsvešināšanās problēmas, akcentējot cilvēka nerealizētās iespējas. Aprakstu grāmatā „Ir ieslēgts laiks” (1977), „Tu, jūs un pārējie” (1982), „Kur kritīs ābols?” (1985) pievērsies nepilngadīgo noziedzības cēloņiem. Sarakstījis romānu „Patvērums ilūzijām” (2000), veicis literāro apdari A.V.Blonska grāmatai „No ierindnieka līdz ģenerālim” (2000).

2005. gadā iznāca A. Kļavja vēsturisko romānu cikla „Viņpus vārtiem” 1.grām. „Adiamindes āksts”, kam sekoja 2.grām. „Rīgas kuprītis” (2007), 3.grām. „Piesmietais karavīrs” (2009). Tie ir romāni par latviešu tautas ceļu laikā, sākot ar 11. gs., bet galvenokārt akcentējot 18., 19. un 20. gs. notikumus, koncentrējot to visu vienā konkrētā vietā - bijušajā Adiamindē, tagadējā Skultē un tās apkārtnē Liepupē, Pēterupē, Limbažos.

 

Bibliogrāfiskais rādītājs „Latviešu rakstnieks un žurnālists Aivars Kļavis” (sastād. Līga Priede)

Kreišmanis Ernests

   (4. jūnijā 1890 Umurgā, tagad Limbažu rajona – 9. aprīlī 1965 ASV) – militārs darbinieks, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris: virsleitnants, Latvijas armijas pulkvedis. Beidzis komercskolu un Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas nodaļu ar inženiera tehnologa diplomu. 1915 beidzis kara skolu, piedalījies kaujās, apbalvots ar cara ordeņiem. 1918 XII Latvijas armijā. 

1919.22.II Liepājas tirdzniecības ostā Kreišmanis vācu sargposteņu tuvumā no valdības tvaikoņa “Saratov” izkrāva ieročus, munīciju u.c. karamateriālus un, vāciešiem nemanot, nogādāja tos cīnītājiem.
 
Karojis pret bermontiešiem Zemgalē un pret lieliniekiem Latgalē. 1920 kapteinis, 1929 pulkvedis leitnants, 1939 pulkvedis. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Vācu okupācijas laikā izdevis laikrakstu Tēvija, dibinājis grāmatu apgādu. 1944 rudenī turpināja Tēvijas izdošanu Liepājā. 1945 sākumā nokļuva Vācijā, dzīvoja bēgļu nometnē. 1950 izceļoja uz ASV, ķīmijas laborants Bostona.

Krūmiņš Edgars

Dzejnieks, feļetonists

Pseidonīmi: Otomārs Gundars, Toms Dižboms, Edgars Osis.

Dzimis 1905. gada 13. martā Vitrupes pagasta “Vecmelbāržos”, miris 1988. gada 21. septembrī Saulkrastos, apbedīts Liepupes kapos. E. Krūmiņš bija Kārļa, Aleksandra, Rūdolfa un Hugo Krūmiņu brālis. Dzimis zemnieku ģimenē. Mācījies Vitrupes pagastskolā, beidzis vidusskolu Rīgā. No 1929. gada līdz 1934. gadam studējis tieslietas Latvijas Universitātē.
1935. gadā ieguvis tiesību zinību maģistra grādu. Strādājis par miertiesnesi, bijis asistents LU Juridiskajā fakultātē.
No 1945. gada līdz 1949. gadam izsūtījumā Krasnojarskas apgabalā.
1950. gadā pēc atgriešanās Latvijā Kandavas un Tukuma rajonu laikrakstu literārais korespondents.
No 1953. gada līdz 1969. gadam strādājis Rīgas Paraugtipogrāfijā par korektoru, vēlāk inženieri tehnologu.
Pirmā publikācija – dzejolis “Vakarā” žurnālā “Domas” – 1925. gada Nr. 1.
Dzejoļu krājumā “Romantika” (1926) mīlestības, dabas un un pārdomu lirika.
50. gados Edgars Krūmiņš (Otomārs Gundars) pievērsies feļetona žanram, publicējoties žurnālā “Dadzis”, “Veselība”, laikrakstā “Rīgas Balss”.
1974. gadā sarakstījis atmiņas par J.Grotu (fragments “Pirmā vasara” publicēts žurnālā “Karogs”, 1981., 2.)
Publicēts O.Gundara raksts “Dzejas atskaņas var veidot pēc mūzikas teorijas principiem” (“Karogs”, 1980., 3.).
 

Krūmiņš Kārlis

Zinātnieks

Augsnes zinātnieks, profesors. Dzimis 1890. gada 26. decembrī Viļķenes pagasta “Lejasradziņos”, miris 1966. gada 31. oktobrī Rīgā, apbedīts 1. Meža kapos. Aleksandra, Rūdolfa, Hugo un Edgara Krūmiņu brālis. Pirmo izglītību ieguvis Vitrupes pamatskolā, mācības turpinājis Liepupes draudzes skolā un Limbažu pilsētas skolā. Pēc tam Rīgā apmeklēja vispārizglītojošos kursus, kur iepazinās ar turpmāko draugu un kolēģi Kārli Bambergu, iestājās Pleskavas kadetu korpusā (pabeidza 1911. gadā).
No 1912. gada līdz 1918. gadam studijas Rīgas Politehniskajā institūtā ķīmijas nodaļā.
1. pasaules kara laikā kopā ar institūtu K. Krūmiņš evakuējās uz Maskavu, kur paralēli studijām strādāja Manufaktūras attīstības un uzlabošanas katedrā. 1917. gadā bija profesora K. Blahera asistents. 1918. gadā K. Krūmiņš ar izcilību pabeidza Ķīmijas fakultāti, iegūstot inženiera – tehnologa specialitāti.
No 1918. gada līdz 1920. gadam strādāja Maskavā, Kūdras akadēmijā, bet 1921. gadā atgriezās Latvijā, kļuva par asistentu LU Ķīmijas katedrā.
1926. gadā iestājās Vispasaules Augsnes pētnieku biedrībā.
1929. gadā izstrādāja atestācijas darbu “Metodes augsnes reakcijas noteikšanā”.
1932. gadā K.Krūmiņu ievēlēja par privātdocentu.
Tā kā K. Krūmiņš pārvaldīja krievu, angļu, vācu, daļēji arī franču un itāļu valodu, viņu sūtīja komandējumos uz Angliju, Vāciju un Dāniju iepazīties ar jaunākajām pētniecības metodēm un lauku izmēģinājumu ierīkošanu.
1939. gadā par darbu “Latvijas augsnes” viņu apbalvoja ar Tēvzemes balvu.
1939. gadā K. Krūmiņš sāka strādāt jaundibinātajā Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, lasīja lekcijas augsnes zinātnē un mineraloģijā.
1945. gadā K. Krūmiņu ievēlēja par profesoru specialitātē – meža augsnes zinātne.
No 1956. gada līdz mūža beigām bija Vissavienības Augsnes pētnieku biedrības Latvijas filiāles priekšsēdētājs.
Latvijas zinātnē Kārlis Krūmiņš devis ļoti lielu ieguldījumu ar kompleksajiem pētījumiem par iekultivēšanas ietekmi uz augšņu īpatnībām, kultūraugšņu ģenēzi un klasifikāciju. Viņš ir publicējis vairāk nekā 80 zinātnisko darbu, rediģējis zinātnisko rakstu krājumu “Augsne un raža” u.c. zinātniskos izdevumus.
 

Krūmiņš Rūdolfs

Agronoms, aizsargu bataljona komandieris.

Dzimis 1894. gada 9. aprīlī Vitrupes pagasta “Vecmelbāržos’, miris 1985. gada 6. decembrī Klīvlandē (ASV), apbedīts Brāļu kapos Katskiļos. Kārļa, Aleksandra, Hugo un Edgara Krūmiņu brālis. Pēc pamatskolas beigšanas apmeklē kursus Rīgā un iegūst apmēram toreizējās vidusskolas sešu klašu izglītību.
Kad Rūdolfs ir 13 gadus vecs, viņam nomirst tēvs un jāsāk palīdzēt mātei saimniecībā.
1915. gadā tiek iesaukts karā un tā paša gada 15. septembrī piedalās kaujas operācijās.
Dzīves gaitas, sākot ar jaunības dienām, rāda R. Krūmiņu kā dedzīgu cīnītāju: Pirmā pasaules kara dalībnieks krievu armijā, vēlāk 3. Kurzemes strēlnieku pulkā, cīnīdamies Nāves salā un Ložmetēju kalnā, dalībnieks Latvijas atbrīvošanas karā.
1920. gada 20. maijā R. Krūmiņš beidza Latvijas karaskolu 1. izlaidumā un bija 1. Liepājas kājnieku pulkā vada komandieris.
No 1921. gada līdz 1925. gadam R. Krūmiņš studē LU Lauksaimniecības fakultātē, beidz studijas ar pirmās šķiras agronoma grādu. Studiju laikā darbojies korporācijā “Latvija”.
No 1925. gada 25. jūlija iecelts par Dompoles divgadīgās lauksaimniecības skolas pārzini, vēlāk viņš pāriet uz Jelgavas mājturības skolu par inspektoru un fermas pārzini.
1927. gada 1. jūlijā R. Krūmiņam uzdod noorganizēt Valsts Jaungulbenes lauksaimniecības skolu, un viņš darbojas šajā skolā par pārzini līdz 1931. gada 1. jūnijam, kad tiek pārcelts par speciālo priekšmetu skolotāju Malnavā. R. Krūmiņš darbojās arī aizsargu organizācijā kā 3. Ludzas aizsargu pulku bataljona komandieris. Līdzās skolotāja darbam Malnavas lauksaimniecības vidusskolā aktīvi darbojies Kārsavas pilsētas sabiedriskajā dzīvē. Bijis Kārsavas pilsētas valdes loceklis (1934) un pilsētas galvas vietnieks (1936). Par skolotāju R. Krūmiņš  Malnavā strādājis līdz 1939. gadam, pēc tam pārcelts citā darbā.
1944. gadā devies trimdā. Mūža galu pavadījis ASV, Klīvlandē, Ohaio pavalstī, kur atbalstījis un rosīgi darbojies ļoti daudzās organizācijās.
Savā ģimenē kopā ar sievu Olgu izaudzinājis un izskolojis trīs dēlus.
R. Krūmiņš apbalvots ar Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīmi un medaļu, Triju Zvaigžņu ordeni, Aizsargu nopelnu krustu un Mazpulku atzinības zīmi.
 

Krūmiņš Teodors Hugo

Dramaturgs, dzejnieks

Pseidonīms Kaspars Gunispers.
Dzimis 1901. gada 5. janvārī Vitrupes pagasta “Vecmelbāržos’, miris 1990. gada 16. aprīlī Ņujorkā (ASV),
apbedīts Liepupes kapos. Kārļa, Aleksandra, Rūdolfa un Edgara Krūmiņu brālis. Dzimis saimnieku ģimenē. Beidzis Limbažu ģimnāziju. No 1920. gada līdz 1926. gadam studējis LU Medicīnas fakultātē. Bijis skolotājs Tukumā, Oleros, Ķirbižos, saimnieks “Vecmelbāržos”, biedrības “Zaļā vārna” biedrs. Vitrupē bijis aktīvs sabiedriskās dzīves – teātra izrāžu un sporta pasākumu organizētājs. Precējies ar dzejnieci Martu Vitrupi. 1944. gadā emigrējis uz Vāciju, kur strādāja par skolas pārzini Hūzumā, Flensburgā, 1950. gadā izceļojis uz ASV. No 1920. gada periodikā publicēti H. Krūmiņa dzejoļi un epigrammas. Galvenokārt uz mazām skatuvēm daudz izrādītas H. Krūmiņa lugas, kas publicētas arī atsevišķās grāmatās: komēdijas “Jaunais agronoms” (1927), “Vecpuiši”, “Atstātā līgava”, “Ideālā vecmāte” (visas 1928), “Priekšzīmīga saimniecība” (1929), “Sāncenši” (1930), “Modernais lauksaimnieks”, “Vecpuiši precas” (abas 1931), “Toms Dižboms” (1932, teātrī ar nosauk. “Spēka vīri”), “Eksportsviests un mīlestība” (1932), tautas lugas “Silzemnieki”, “Druvu dziesma” (1939), drāmas “Melanholiskais valsis” (1931), “Zemnieka testaments” (1939). Trimdā sarakstītas un izrādītas lugas “Jūrnieka kristības” (1946), “Cēli kā dzimtenes dievnami” (1949), “Vārds dzejniekiem no tautas” (1963), “Maestro no Rucavas” (1964). H. Krūmiņa lugas galvenokārt tēlota lauku vide, tajās parasti raita darbība, atjautīgas situācijas. Dzeja publlicēta krājumā “Zemes vējos” (1950, 1986).
H. Krūmiņa lugas iestudējis arī Viļķenes kultūras nama dramatiskais kolektīvs: “Ideālā vecmāte” (1997.g.), “Priekšzīmīga saimniecība”(1998). H. Krūmiņa meita Minjona Kļaviņa tēva daiļradei veltījusi grāmatu “Dzejnieks Hugo Krūmiņš mūzikā” (2001).
 

Printt
 
twitter.com
youtube.com
draugiem.lv
Latvijas Bibliotēku portāls
slideshare.net
LGB emuārs
72
3234

mājas lapa izstrādāta SIA ’OPEN SYSTEMS’

pasūtītājs ‘Limbažu Galvenā bibliotēka’

2009