(īst.v. Arnolds Ruberts; 1893.20.V Vaidavas pag. - 1960.20.II Ainažos?, apbedīts Rubenes kapos pie Valmieras)) - satīriķis. Dzimis galdnieka ģimenē. Mācījies draudzes skolā, kā eksterns nolicis vidusskolas eksāmenus. 1. pasaules kara laikā tēva ģimene devās bēgļu gaitās uz Krieviju. Ačuks iesaukts dienestā. Pēc kara atgriezies Rubenē, strādājis Valmierā kantora darbus, vēlāk bijis sekretārs ķieģeļu pagastā, mantzinis Ainažos u.tml. Apprecējies 1922.g., dzīvojis Valmierā, apmēram pēc gada pārcēlies uz Cēsīm, strādājis par rēķinvedi armijas daļā. Bijis redaktors un redakcijas kolēģijas loceklis humoristiski satīriskajos izdevumos: laikrakstā "Sprigulis"(1925), "Joku ziņas"(1926), žurnālā "Svari" (1928, 1930-31), "Vecais Sikspārnis"(1931-1940). Pēc 2. pasaules kara strādājis kolhozā.

Dzimis 1889. gada 8. jūnijā Bauņu pagasta ,,Jaunkronīšos’’.
Nodibinājis grāmatu apgādu ,,Lapsene’’ (1992-1926), izdevis satīrisku žurnālu (1992-1924) un kalendāru ar tādu pašu nosaukumu. Literāro darbību sācis 1908. gadā ar satīriskiem dzejoļiem ,,Jaunajā Dienas Lapā". Izdevis dzejoļu krājumu "Ziedu zvani’’,  rakstījis lugas.
E. Alaiņa dzīve saistīta arī ar Aloju, kuras apkārtnē dzīvojis viņa brālis. Alojā E. Alainim piederējusi divstāvu māja Jūras ielā. Pats dzīvojis 1. stāvā, bet 2. stāvā domājis ierīkot kultūras namu. Māju vēlāk pārdevis fotogrāfam K. Pētersonam.
Alojas biedrību namā uzstājies ar priekšlasījumiem, iestudējis lugas, sacerējis satīriskus dzejoļus.
1944. gadā emigrējis uz Vāciju. Miris 1969. gada 19. augustā Vācijā.

 Dzimis Katvaru pagasta."Meždibeņos"1892.g.-miris???

 Rūpnieks. Piedalījies cīņās kurzemē un latgalē. Apbalvots ar LKO par 1919.g.19.novembra cīņām pie Dobeles- Jelgavas šosejas un Svētes  ienaidnieka aizmugurē.

E. Andersone dzimusi 1900. gada 9. jūnijā Skultē laukstrādnieku ģimenē. Mirusi 1992. gada 11. aprīlī Rīgā un apglabāta Meža kapos. E. Andrsone izglītību iegūst Skultes pamatskolā un draudzes skolā (1909-1914), Pēterupes vidusskolā (1918-1919), Rīgas 4. vidusskolā (1919-1921). Studē LU baltu filoloģiju (1921-1924 un 1931-1934). Strādā par skolotāju, metodiķi, latviešu val. literatūras kat. vadītāju. Darbojās žurnāla „Padomju Latvijas Skola” redakcijā. 1958. gadā aizstāv filol.zin.kand.dis.”Dzejoļu krājums”Gals un sākums” Raiņa lirikas attīstībā”Strādā par LPSR ZA Vēstures inst. Zin. līdzstrādnieci (1951-1965).

Īstajā vārdā Alfreds Andersons.

A. Andrass dzimis 1879. gada 7. aprīlī Duntes muižā kuģu būvētāja ģimenē. Miris 1937. gada 13. februārī Rīgā, apbedīts Meža kapos.

Mācījies Skultes draudzes skolā, Limbažu pilsskolā, Millerra proģimnāzijā Rīgā. Beidzis Rīgas pils. Reālsk. Un RPI. 1. pasaules karā laikā strādājis Petrogradā Bēgļu apgādāšanas CK, vēlāk Viduskrievijas zemju savienības ziemeļu nodaļā (1917). V. Olava skolā strādājis par skolotāju un vēlāk par direktoru. Rakstījis lugas, stāstus un dzejoļus. Atdzejojis operu libretus un dziesmu tekstus.

Dzimis 1892. gada 24. janvārī Ungurpils "Smilgās".

Piedalījies Latvijas brīvības cīņās. Pēc tam bijis Valmieras un Cēsu apriņķa priekšnieks, politpārvaldes darbinieks – sevišķu uzdevumu ierēdnis, 16. Jelgavas aizsargu pulka komandieris, IM administratīvā departamenta direktors. Apbalvots ar LKO 1927.g. TZO III šķiru, aizsargu Nopelnu krustu, kā arī ar Igaunijas, Lietuvas, Polijas un Austrijas ordeņiem. Nodibinoties Padomju režīmam, apcietināts. 1941. gada 21. februārī piespriests nāves sods. Miris 1941. gada jūnijā vai jūlijā. Pārapbedīts Alojas kapos.

Avots: Es viņu pazīstu. Latviešu bibliogrāfiskā vārdnīca. Bibliogrāfiskā arhīva apgāds Rīgā 1939.gadā, 33.lpp.

‘’Es sapni par dzimteni pagalvī likšu’’. Latvieši padomju vergu nometnēs un izsūtījumā. Atmiņu un dokumentu krājums. 1994. 1. sēj. 281. lpp. – deportētie kapteiņi.

Antija dzimusi 1877. gada 28. septembrī Katvaru pagasta Gaiļos kā saimnieka meita. Mirusi 1967. gada 30. augustā Apšuciemā un turpat apbedīta.
1894. gadā Antija beidz Limbažu pilsētas meiteņu skolu. Strādā par skolotāju Lielstrupes pagasta skolā (1901-1904), Skolotāju s-bas tirdzniecības skolā Rīgā (1905-1915), Valmieras Latv. Izglītības b-bas vidusskolā (1918-1919). Pirmais publicētais darbs- skice ”Pēc gadiem dzimtenē” iespiesta Melnā Alkšņa vadītajā lit. Krāj. ’’Pirmais burts” 1903. gadā. Periodiskajos izdevumos publicē stāstus, tēlojumus, lugas. 20.-30. gados laidusi klajā mācības grāmatas.
 

Dzimis 1909. gada 27. martā Katvaros zemkopja ģimenē,  1983. gada 23. janvārī apbedīts Priekuļu kapos. A. Apinis bijis agronoms, selekcionārs. Mācījies Limbažu vidusskolā, 1938. gadā iestājās Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē, 1953. gadā beidzis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultāti. No 1946. gada līdz 1953. gadam bijis zinātniskais līdzstrādnieks Pēterlauku selekcijas un izmēģinājumu stacijā, kur sāka lucernas un agrā sarkanā āboliņa selekciju un sēklkopību. Kad 1953. gadā Pēterlauku selekcijas un izmēģinājumu staciju likvidēja, A. Apinis pārcēlās ar izmēģinājumu materiāliem uz Priekuļu selekcijas un izmēģinājumu staciju, kur sadarbojās ar  P.Pommeru stiebrzāļu selekcijā un sēklkopībā. Kad P. Pommers no Priekuļiem aizgāja, pārņēma viņa selekcijas darbu. Pēc  A. Apina nāves pārņēma arī pākšaugu selekciju. Publicējis 7 zinātniskus darbus. Priekuļos visražīgākais selekcionārs: izaudzējis sarkano āboliņu ‘Priekuļu 66’, bastarda āboliņu ‘Priekuļu 26’, balto āboliņu ‘Priekuļu 61’. Līdzautors zirņu šķirnei ‘Rota’, auzenei ‘Priekuļu 45’, ganību airenei ‘Priekuļu 59’, pļavas skarenei ‘Priekuļu 129’, pļavas lapsastei ‘Priekuļu 40’, purva skarenei ‘Priekuļu’. Ieviesis Latvijā āboliņa sēklu lauku mehanizētu novākšanu. 1968. gadā pēc A. Rozentāla nāves pārgāja no zālaugiem uz zirņu selekciju. Noorganizēja Priekuļu selekcijas un izmēģinājumu stacijas jaukto kori, nodarbojās ar sportu, bijis labs šahists.

1909. 27. III Katvaros zemkopja ģimenē – 1983. 23. I, apbedīts Priekuļu kapos) – agronoms, selekcionārs. Mācījies Limbažu vidusskolā, 1938 iestājās Latvijas universitātes Lauksaimniecības fakultātē, 1953 beidzis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultāti, 1946-53 zinātniskais līdzstrādnieks Pēterlauku selekcijas un izmēģinājumu stacijā, kur sāka lucernas un agrā sarkanā āboliņa selekciju un sēklkopību. Kad 1953 Pēterlauku selekcijas un izmēģinājumu staciju likvidēja, A. Apinis pārcēlās ar izmēģinājumu materiāliem uz Priekuļu selekcijas un izmāģinājumu staciju, kur sadarbojās ar  P.Pommeru stiebrzāļu selekcijā un sēklkopībā. Kad P. Pommers no Priekuļiem aizgāja, pārņēma viņa selekcijas darbu. Pēc  A.Apina nāves pārņēma arī pākšaugu selekciju. Publicējis 7 zinātniskus darbus. Priekuļos visražīgākais selekcionārs: izaudzējis sarkano āboliņu ‘Priekuļu 66’, bastarda āboliņu ‘Priekuļu 26’, balto āboliņu ‘Priekuļu 61’. Līdzautors zirņu šķirnei ‘Rota’, auzenei ‘Priekuļu 45’, ganību airenei ‘Priekuļu 59’, pļavas skarenei ‘Priekuļu 129’, pļavas lapsastei ‘Priekuļu 40’, purva skarenei ‘Priekuļu’. Ieviesis Latvijā āboliņa sēklu lauku mehanizētu novākšanu. 1968 pēc A. Rozentāla nāves pārgāja no zālaugiem uz zirņu selekciju. Noorganizēja Priekuļu selekcijas un izmēģinājumu stacijas jaukto kori, nodarbojās ar sportu, labs šahists.

    Ārsts - neiroķirurgs. Atmodas notikumu dalībnieks, apbalvots ar Barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Novada vēstures pētnieks. Tālivaldis Apinis dzimis Rīgā, 1937.gada 29.septembrī. Apiņu dzimtas locekļi Umurgas apkārtnē ienākuši 19. gadsimta vidū, pakāpeniski izpērkot zemi īpašumā no Katvaru muižas īpašniekiem. Raksturīgi bija tas, ka vecāki, kuri strādāja smagu fizisku darbu, centās dot saviem daudzajiem bērniem izglītību. Trīs Apiņu ģimenes locekļi ir beiguši Umurgas draudzes skolu un Limbažu vidusskolu. Brāļi Alfons, Arvīds un Alberts Apiņi no Ozolu mājām ieguva augstāko izglītību un savā laikā bija izcili latviešu inteliģences pārstāvji. Tālivaldis Apinis sācis mācīties 1944. gadā Rīgas 35. pamatskolā, tālāk mācījies Rīgas 5. vidusskolā. Skolā bijis aktīvs sportists, spēlēja Rīgas pilsētas jauniešu izlasē basketbolu un volejbolu. Regulāri trenējies pie trenera Augusta Rubeņa.Tālivaldis Apinis no 1955. – 1962. gadam mācījies Rīgas Medicīnas Institūtā. Nolēmis kļūt par nervu slimības speciālistu un specializējies neiroķirurģijā. Institūtā bijis aktīvs sportists, RMI basketbola izlases komandas loceklis. 1955. gadā piedalījies valdības organizētajā ražas novākšanas kampaņā Kazahijas stepēs. Vispirms T.Apinis strādājis Kuldīgas slimnīcā, vēlāk pārgājis uz Rīgu. Ar 1967.gadu sāka strādāt P. Stradiņa Republikas klīniskajā slimnīcā, kur viņa skolotāji bija izcilie ārsti - profesors Aleksandrs Liepukalns, Jānis Bune, Ilmārs Puriņš, Kārlis Arājs. 1969. gadā T. Apinis kļuva par slimnīcas 22. neiroķirurģijas nodaļas (klīnikas) vadītāju. 10 gadus bijis slimnīcas arodbiedrības komitejas vadītājs, 30 gadus profesionālās Ārstu biedrības loceklis. Neiroķirurģijā nostrādājis līdz 1996. gadam. 1998. gadā sakarā ar veselības problēmām bija spiests aiziet pensijā. Tagad T. Apinis ir Latvijas neiroķirurgu asociācijas goda loceklis. T. Apinis vēl ļoti labi atceras Latvijas vēstures notikumus: gan Otrā pasaules kara laiku Limbažu rajonā, kad 1944. gadā atkal ienāca sarkanā armija, gan 1949. gada marta mēneša deportācijas. Kad sākās Atmoda, viņš bija starp tiem, kas vēlējās neatkarīgās Latvijas Republikas atjaunošanu un 1991. gada janvārī bija aktīvs barikāžu notikumu dalībnieks un atmodas kustības aktīvists. Būdams pensionārs, nodarbojas ar novadpētniecību, izmantojis savas zināšanas vēsturē, strādājis par skolotāju, 8 gadus mācījis vēsturi Umurgas pamatskolā un Limbažu 1. vidusskolā. T.Apinis ir sarakstījis vairāk kā 160 dažāda rakstura rakstus un grāmatas. 
 

A. Apsītis- Apse (1895-1947) bijis latviešu atsevišķās brigādes Neatkarības bataljona virsleitnants. Ar LKO apbalvots 1921. gadā ( Nr. 659). Pulkvedis. Dzimis 1985. gada 22. decembrī Rozēnu pagasta ,Ķilās’’ lauksaimnieka ģimenē. Vēlāk dzīvojis Ungurpils pagasta ,,Kaķīšos’’. Beidzis Valmieras pilsētas skolu, pēc tam kā eksternis izturējis eksāmenus reālskolas kursa apmērā. 1915. gadā iesaukts Krievu armijā un dienējis 172. rezerves pulkā. 1916. gadā beidzis Oranienbaumas praporšķiku skolu un nosūtīts uz 157. Rezerves pulku, vēlāk – Pētera lielā jūras cietokšņa 1. pulkā Rēvelē. 16. kājnieku pulka sastāvā cīnījies frontē Galīcijā. 1917. gada oktobrī pārcelts uz 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulku. Atvaļināts 1918. gada februārī podporučika pakāpē. 1918. gada 10. decembrī Rīgā brīvprātīgi iestājies Latvijas pagaidu valdības bruņotajos spēkos (virsleitnants), Virsnieku rezerves, vēlākajā 1. Neatkarības rotā. Pulkveža dienesta pakāpi ieguvis 1929. gadā. Beidzis virsnieku kursus (1922.), Kara Akadēmisko kursu 8 mēn. kursus. Dienesta gados paaugstināts no bataljona līdz kājnieku pulka komandierim. 1940. gada oktobra atvaļināts. Dzīvojis Zaļenieku pagastā un darbojies nacionālajā pagrīdē, vadījis partizānu grupu, kas Zaļenieku pagastā uzsākusi bruņotu cīņu pret Sarkano Armiju. 1945. gada 13. maijā Kurzemē apcietināts, piespriežot 20 gadus ieslodzījumā. Miris Vorkutas soda nometnēs 1947. gada 3. janvārī. Apbalvojumi: LKO III šķ., Viestura ordenis II šķ., Aizsargu krusts, Lietuvas apbalvojums

Jurists, Dr.habil., ilggadējs LU mācībspēks, valsts un sabiedrisks darbinieks, piedalījies nozīmīgu juridisku aktu izstrādāšanā, apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni 2000. gadā un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Dzimis 1939. gada 13. februārī Rīgā. Mācījies Salacgrīvas vidusskolā, kuru pabeidzis 1957. gadā. Absolvējis LVU Ekonomikas un juridiskās fakultātes tiesību zinātņu nodaļu 1963. gadā. Aizstāvējis disertāciju tiesību vēsturē, iegūstot juridisko zinātņu kandidāta grādu (1975. gadā) un tiesību doktora grādu (1993. gadā). Publicējis vairāk nekā 300 rakstu enciklopēdiskajos izdevumos, zinātnisko rakstu krājumos un presē. Līdzautors 3 mācību grāmatām Latvijas tiesību vēsturē ( 1970., 1980., 2000.).

Profesionālās darba gaitas sācis 1962. gadā kā Rīgas pilsētas Maskavas rajona prokuratūras izmeklētājs. Bijis obligātajā dienestā Padomju armijā (1963-1965), kur kļuvis par PSKP biedru (izstājies 1990. gada pavasarī). Kopš 1965. gada septembra bijis LVU Juridiskās fakultātes asistents, aspirants, vecākais pasniedzējs, docents, kopš 1999. gada - asociētais profesors. Laikā no 1976. līdz 1980. gadam bijis arī Galvenās enciklopēdiju redakcijas Filozofijas un tiesību zinātniskās redakcijas vadītājs.

Kā LTF kandidāts 1990. gada martā ievēlēts par AP deputātu. LTF frakcijas, vēlāk - frakcijas "Satversme" biedrs. AP laikā bijis Likumdošanas jautājumu komisijas loceklis, Mandātu un deputātu ētikas komisijas priekšsēdētāja vietnieks. Vadījis darba grupu, kas izstrādāja projektu 1990. gadā 4. maijā pieņemtajai "Deklarācijai par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu". Bijis arī viens no 1991. gadā 21. augusta konstitucionālā likuma par Latvijas republikas valstisko statusu autoriem. Darbojies Baltijas asamblejā, kā arī bija LR delegācijas eksperts sarunām ar Krievijas federāciju par tās karaspēka izvešanu (no 1991. gada februāra līdz 1993. gada jūlijam). Izpildot LR AP Prezidija lēmumu, no 1991. gada 4. septembra līdz 6. septembrim uzturējies Maskavā, kur pilnvaroto LR tautas deputātu grupā kopā ar V. Birkavu, J. Dineviču un A. Panteļejevu piedalījies PSRS lēmumprojekta izstrādāšanā par Latvijas neatkarības atzīšanu, kas izmantots, pieņemot PSRS Valsts padomes 1991. gada 6. septembra lēmumu par Baltijas valstu neatkarību. Bijis 5. Saeimas deputāts (1993-1994), Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs (1993-1994), tieslietu ministrs (1994-1995), 6. Saeimas deputāts, (1995-1996) un Satversmes tiesas tiesnesis (kopš 1996. gada 9. decembra).

Apguvis likumdošanas un tiesu darba pieredzi ASV, Kanādā, Vācijā, Francijā, Šveicē, Dānijā un Austrijā. Kopš 1989. gada ar viņa līdzdarbību izstrādāti daudzi nozīmīgi likumprojekti un citi dokumenti: Valodu likums (1989. gadā), 1939.-1940. gadā starp PSRS un Vāciju noslēgto vienošanos politisko un tiesisko seku izvērtēšanas Latvijas PSR AP komisijas darba grupas atzinums (1989. gadā), Prokuratūras likums (1994. gadā), Satversmes tiesas likums (1996. gadā), Deklarācija par Latvijas okupāciju (1996. gadā) u.c.

Darbojies LTF kopš tās izveidošanas. Bijis LVU Juridiskās fakultātes LTF grupas vadītājs, LTF Domes loceklis; piedalījies LTF statūtu un pirmās programmas sagatavošanā un pieņemšanā. Savienības "Latvijas ceļš" biedrs (1993-1996).

Piedalījies Latvijas Juristu biedrības dibināšanā 1988. gadā. Rīgas Latviešu biedrības biedrs un tās domes loceklis. Darbojas arī J.Čakstes Demokrātijas veicināšanas fondā.

Apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2000. gadā) un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.

Deju kolektīvu vadītāja,dejošanas tradīcijas un deju svētkutradīcijas kopēja Limbažu pilsētā, Dziesmu un deju svētku dalībniece 30 gadu garumā Taisa Aruma dzimusi 1940. gada 13. augustā Alūksnes rajonā. Pededzē ir viņas un vecvecāku šūpulis. Viņas tēvs ir arī bijis saistīts ar Dziesmu svētku tradīcijām, ilgus gadus dejojis veco ļaužu tautas deju kolektīvā.
Taisa Aruma daudzus gadus ir strādājusi izglītības sistēmā, kas cieši saistīts ar kultūras darbu. Arumas kundzes darba mūžs sācies 1967. gadā, kad sākusi strādāt kā deju kolektīvu vadītāja. Piedalījusies 1972. gada Skolēnu dziesmu un deju svētkos ar saviem kolektīviem, un uzstādījusi lielu mērķi, dejot nākamajos svētkos tikpat skaisti, kā to dara madonieši un Saldus rajona dejotāji un būt svētkos viņiem līdzās. Uzstādot šādu mērķi, bija jāiegulda dejotājos ļoti liels darbs, laikā no 1972. - 1979. gadam skolotāja ar dejotājiem strādājusi visas vasaras.
1979. gadā Limbažu rajona skolēnu deju kolektīvs “Varavīksne” piedzīvoja savu Zvaigžņu stundu, kad visu grupu kolektīvi ieguva laureāta nosaukumus – 9. -11. klašu kolektīvs ieguva I pakāpes laureātu, 5. -8. klašu deju kolektīvs - II pakāpi un 1. -4. klašu – III pakāpi. Žūrijas komisija bijusi ārkārtīgi pārsteigta, jo tas bija Dziesmu svētku vēsturē pirmais gadījums, kad no viena rajona kolektīva ir tik daudz laureātu godā.
Neaizmirstams ir arī 1985. gads, kad Taisas Arumas vadītais jauniešu deju kolektīvs “Katvari” republikā ieguva 1. vietu, tas ir bijis kā tramplīns uz Tautas deju ansambļa nosaukuma piešķiršanu, kas notika pēc gada.

Latviešu valodas skolotāja, grupas „Vakara variants” soliste, kāzu muzikante. Dzimusi 1960. gada 20. novembrī Limbažos. Pirmais dzīves gads paiet Vidrižos, pēc tam dzīvo Limbažos. Sešu gadu vecumā pārceļas uz dzīvi Salacgrīvā. Skolas gaitas uzsāk 1968. gadā. 1979. gadā pabeidz Salacgrīvas vidusskolu. Šajā pašā gadā arī iestājas Latvijas Universitātē, Filoloģijas fakultātē, kuru beidz 1983. gadā. No 1986. līdz 1988. gadam studē žurnālistiku Maskavas augstākajā komjaunatnes skolā. Par labām sekmēm pēc augstskolas beigšanas iegūst “Brīvo diplomu” un iespēju izvēlēties darbavietu, tādēļ 1983. gadā sāk strādāt toreizējā z/k “Brīvais vilnis”. 1984. gadā Intu ievēl par kolhoza atbrīvoto komjaunatnes sekretāru, un pēc gada uzaicina strādāt komjaunatnes Limbažu rajona komitejā par orgdaļas vadītāju. 1988. gadā aiziet no komjaunatnes darba un sāk strādāt Salacgrīvas vidusskolā par latviešu valodas un literatūras skolotāju. No 1993. līdz 1999. gadam strādā Korģenes pamatskolā, pēc tam līdz 2001. gadam atkal strādā Salacgrīvas vidusskolā. Kopš 2001. gada strādā par skolotāju Limbažu vakara vidusskolā. Korģenes pamatskolā trīs gadus ir direktora vietniece audzināšanas darbā un organizē visus pasākumus skolā. Arī pašreiz Limbažu vakara vidusskolā Inta vada skolēnu domi, kura organizē visus skolas pasākumus. Nereti veido pasākumu scenārijus, piemēram, rakstīja scenāriju arī Limbažu vakara vidusskolas 60 gadu jubilejai. Dibinājusi un arī vadījusi dažādas grupas un ansambļus. Salacgrīvas kultūras namā vada bērnu ansambli un Korģenē – jauniešu vokālo grupu “Krustceles”. 1995. gadā kopā ar Guntaru Noriņu izveido grupu “Vakara variants”, kuras pastāv vēl šodien.

 (īst. vārdā Vladimirs Šatrovskis; 1950. 25. XI Preiļu rajona Kapiņu pagastā laukstrādnieku 6 bērnu ģimenē) – dzejnieks, mūzikas un glezniecības amatieris, kamīnu mākslinieks. Mācījies Alojas Ausekļa vidusskolā, 1971 beidzis Limbažos arodskolu celtnieka specialitātē. Strādājis celtniecībā, bijis skolotājs, nodarbojies ar glezniecību. Gleznot mācījies pie Jāzepa Pīgožņa [79], Jāņa Pauļuka. Personālizstādēs Cēsīs, Limbažos. Darbi mākslas draugu kolekcijās Latvijā un ārzemēs. Apsūdzēts bandītismā, 1978-83 pavadījis izsūtījumā Hantimansijskā. 1985 periodikā pirmā publikācija – dzeja. Sarakstījis Pavedēja rokasgrāmata (1996) un Domas, iedomas, tēli un lirika (2001, angļu un latviešu valodā). Komponējis Vilka dziesmu; Šūpuļa dziesmu vilka bērnam u.c., izdotas 3 audiokasetes ar nosaukumu Piektā debespuse. Sakārtojis, ilustrējis Egīla Bāra dzejoļu krājumu Nulles vienkāršošana (2001). 30 gadu laikā radījis vairāk nekā 40 mākslinieciskas formas kamīnu.

  (īstajā vārdā Miķelis Krogzemis;  1850. gada 18. septembrī - 1879. gada 6.   februārī) – latviešu dzejnieks, pedagogs, publicists. Pirmās latviešu tautiskās atmodas ideju paudējs.Dzimis 1850. gada 18. septembrī saimnieka ģimenē Ungurpils Sīpolos.Mācījies Alojas draudzes skolā, vēlāk – Ērgļu draudzes skolā, te iepazinies ar Jurjānu ģimeni un ar jaunlatviešu idejām. 1868. – 1871. gadā mācījies Jāņa Cimzes skolotāju seminārā Valkā, aizrāvies ar Rietumeiropas literatūru un apgaismotāju filozofiju.1871. gadā sācis strādāt Jaunpiebalgas draudzes skolā, bet konfliktu dēļ ar mācītāju no turienes aizgājis un darbu turpinājis Cēsu draudzes skolā, pēc tam ieguvis darbu Lielvārdē, kur iesaistījies sabiedriskajā dzīvē – organizējis teātra izrādes, piedalījies 1. vispārējos dziesmu svētkos. Dedzīgās sabiedriskās darbības un dumpīgās dzejas dēļ atkal radušies konflikti ar vietējo mācītāju.Mēģinājis iegūt darbu Vecpiebalgā, kur darbojās aizrautīgais nacionālās atmodas darbinieks Kronvaldu Atis, bet tas nav izdevies.Mēģinājis saistīties ar R. Tomsona fabrikas skolu Rīgā. 1874. gadā Latvijā vairs darbu atrast nevarēdams, devies uz Pēterburgu. Arī mainījis darba vietas, taču literārā darbība nav pārtrūkusi. Nozīmīga bijusi iepazīšanās ar komponistu un dzejnieku Baumaņu Kārli. Auseklis darbojies satīriskajā žurnālā „Dunduri”.1879. gadā saslimis ar tīfu, un tā pāragri pārtrūcis viņa mūžs. Miris Pēterburgā, apbedīts Alojas kapos. Mirstīgo atlieku pārvešana uz dzimteni izvērtusies par grandiozu tautas manifestāciju. 1898. gadā Alojā uzcelts piemineklis.

Mākslinieks Arturs Auzers dzimis Rīgā 1958. gada 23. janvārī.
Pabeidzis Rīgas 1. ģimnāziju, turpinājis mācības Medicīnas institūtā Pediatrijas fakultātē.
1980. gadā iestājies Maskavas Tautas mākslas universitātē un Ilzes Strekāvinas mākslas studijā Rīgā.
15 gadus strādājis ražošanas apvienībā "Daiļrade" par juvelieri- gravieri.
1980. gadā piedalījās Vissavienības mākslas izstādē Maskavā ar gleznu "Mēnesnīca". Latvijas Republikāniskajā mākslas izstādē Pēterbaznīcā saņēma diplomu par radošiem sasniegumiem mākslā.
Vēlākos gados sekoja vairākas personālizstādes kopā brāļa Oļega Auzera juvelierdarbiem Planetārijā Rīgā.
2002. gadā plaša personālizstāde bija skatāma Melngalvju namā, 2004. gadā - Limbažu kultūras namā.
Arturs Auzers ir Limbažu mākslinieku organizācijas biedrs.
Gleznas atrodas privātkolekcijās Vācijā, Zviedrijā, Anglijā, Amerikā, Izraēlā u.c. Gleznu kolekcija aplūkojama internetā.
 
 

 7. Siguldas kājn. pulka kareivis.

D. Avotiņa (dz. Lejiņa) dzimusi 1926. gada 4. novembrī Valmierā. Rakstniece.
Dzimusi mežsarga ģimenē. Mācījusies Bejas, Ingažu un  Augšgaujas pamatskolā, Gaujienas vidusskolā, beigusi Rīgas 3. vidusskolu (1947. gadā). Studējusi LVU Filoloģijas fakultātē (1947-1951). Strādājusi LVI par redaktori un Oriģināldaiļliteratūras redakcijas vadītāju (1951-1967), laikraksta "Literatūra un māksla" galvenā redaktora vietnieci (1967-1968). Organizējusi un vadījusi Rakstnieku Savienības Literatūras propagandas biroju (1968-1971). Rakstnieku Savienības valdes sekretāre (1976-1980). Rakstnieku Savienības biedre (1965). LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbiniece (1986), Lietuvas PSR Nopelniem bagātā kultūras darbiniece (1987).

Pirmā dzejoļa publikācija almanahā "Jauno vārds" 1955. gadā. Pirmais dzejoļu krājums- "Magoņu vasara"(1965). Avotiņa ir arī vairāku prozas darbu autore. Avotiņas dzejai un prozas darbiem raksturīga liriska ievirze. Dzejā (krājums "Vērmeļu vīns"1967. gadā, "Delnā kā bezdelīdzēns"1971. gadā) dominē mīlestības pārdzīvojumi, sievietes iekšējās pasaules atklāsme. Stāstā "Zuze" (1973), romantiskajā triloģijā "Celmi pie upes" (1978), "Pāri akacim" (1983), "Nāk diena pēc dienas" (1990) darbība risinās galvenokārt Latvijas laukos pirms 2. pasaules kara, kara laikā un pirmajos pēckara gados. Romantiskajā diloģijā "Saksiņu vējos. Akmens enkurs" (1976, kopā ar A. Šliseru) tēlots nabadzīgs Kurzemes zvejniekciems ar tā ļaudīm. Prozas darbos plaši izmantoti metaforizēti un personificēti dabas priekšstati, kas palīdz atklāt raksturu psiholoģiju un personāžu savstarpējās attieksmes. Ceļojuma piezīmēs "Vakaru valodas" (1968) liriskas pārdomas par iespaidiem Lietuvā, tās kultūru, vēsturi, cilvēkiem. Aprakstu grāmatā "Baltijas toverī sālīti..." (1973, kopā ar J. Peteru) stāstīts par redzēto un izjusto Vidzemes jūrmalciemā, tā ļaužu dzīvi agrāk un mūsu dienās. Literāri portreti un atmiņu skices apkopotas grāmatā "Tuvie" (1985). Avotiņa veicinājusi latviešu un lietuviešu savstarpējo kultūras sakaru paplašināšanos, rakstījusi par Lietuvu, tulkojusi lietuviešu rakstnieku V.Bubņa, J.Marcinkeviča, S. Nēres, J. Apuša, V. Mikolaiša- Putina u.c. autoru darbus, kopā ar V. Ļūdēnu sastādījusi latviešu dzejnieku darbu izlasi lietuviski "Zvani" (Viļņā 1968). Tulkojusi arī no krievu valodas. Sastādījusi J. Sudrabkalna, M. Ļermontova, Armēnijas un Moldovas dzejnieku darbu izlases.
Citi darbi:
Dzejoļu krājumi "Akmens ziedēšana" (1969), "Mazās ostas" (1974), "Caunas pēdu raksts" (1979), "Zem cīruļspārna..." (1992), stāsts "Nenogaliniet stirnu..." (1970), romāns "Nesalauztā" (1999), "Kapteiņa Jēka mīlestība" (2000), atmiņu grāmata "Ticu zemei un cilvēkiem" (1999).
Izlases: "Dadžu vijoles" (1981), "Ērģeles naktī" (1999). 
 

 (1859. 3. X Limbažos tirgotāja ģimenē – 1939 13. IX) – luterāņu garīdznieks. Beidzis Limbažu elementārskolu, apriņķa skolu un Rīgas ģimnāziju, 1881–88 studējis teoloģiju Tērbatas universitātē. Mācītājs Limbažos, Liezerē, Ļaudonā. Kopš 1906 Cēsu iecirkņa prāvests. Sarakstījis garīgus apcerējumus. Apbalvots ar Zelta Amata krustu.