Grāmatas „Pie Svētakmens” autore Marta Kalniņa (dzim. Eisaka) piedzima 1928. gadā Mores pagastā. Tēvs – Silvestrs Eisaks, māte – Rozālija Eisaka. Septiņu gadu vecumā viņa ar ģimeni pārcēlās uz vecāku dzimto novadu Latgali, Asienes pagastu. Ģimenē vēl bija brāļi Antons un Dominiks, māsas Anna un Tekla. Skolas laiks Martai pagāja Latgalē - Asienā un Dagdā. Pēc septiņgadīgās pamatskolas pabeidza Dagdas divgadīgo lauksaimniecības tehnikumu. Pēc tehnikuma, lai izvairītos no spaidu darbiem Vācijā, Marta iestājās Ezernieku vidusskolā, bet 11. klasi pabeidza Dagdas vidusskolā. 1956. gada decembra beigās Marta ar savu ģimeni atgriezās Latvijā. Dzīves un darba vietu izvēlējās Limbažu rajona Liepupē. Marta padomju saimniecībā „Liepupe” veica dažādus darbus. Tikai daudzus gadus vēlāk ieguva darbu Rīgas Elektrospuldžu rūpnīcā Mangaļos. 1993. gadā iznāk Martas grāmata „Es sapni par Dzimteni pagalvī likšu”, kurā viņa ar vīru stāsta par sevi. 1997. gadā Marta uzraksta mazu grāmatiņu saīsinātā veidā par GULAGa Kengiras nometnes laiku, kas ilga septiņus gadus. Savam atmiņu stāstījumam Marta devusi nosaukumu - „Pie Svētakmens”. Tas publicēts Saulkrastu avīzē, Daugavas Vanagu žurnālā „Daugavas Vēstnesis”, trimdas latviešu žurnāla „Treji Vārti” 210. numurā.
1994. gadā Martas kundze sarīkoja Kengiras dumpja dalībnieku pirmo salidojumu, kurā kopā sanāca visi dzīvi palikušie kādreizējie ieslodzītie. Bija pagājuši 40 gadi, salidojumā piedalījās 70 biedri. 
 

Dzimis 1876. gada 11. novembrī Ungurpils ,,Pavāros’’. Bijis lauksaimnieks, Saeimas loceklis, zemkopības vidusskolas direktors Jelgavā, no 1918. gada līdz 1919. gada zemkopības viceministrs, no 1919. gada līdz 1920. gadam zemkopības ministrs, no 1920. gada līdz 1921. gadam apgādes ministrs, no 1922. gada līdz 1929. gadam laikraksta ,, Brīvā Zeme’’ redaktors.
 

J. Kalniņš (pseidonīms Prātkopis) dzimis 1847. gada 20. (8.) decembrī Vidzemē, Ārciema Kānadžos. Miris 1919. gada 14. jūnijā. Izglītība – Cimzes skolotāju seminārs. Darba dzīve – skolotājs Ļaudonā, Vietalvā, no 1881. gada līdz 1882. gadam– atstādināts no skolotāja amata nacionālo uzskatu dēļ. No 1883. gada līdz 1885. gadam– skolotājs Sausnejā, Vietalvā. No 1885. gada līdz mūža beigām darbojas avīžniecībā.
Darbība latviešu valodniecībā:
1. izlokšņu leksikas apraksti;
2. skolu gramatikas autors;
3. pētījumi par vārdu nozīmēm un vārdu lietojumiem.
 

   7. Siguldas kājn. pulka kaprālis.

 5. Cēsu kājn. pulka kaprālis.

   Kārlis Kere dzimis 1921. gada 18. novembrī Rozēnu pagasta „Saču” mājās, mācījies Vīķu 4.- klašu pamatskolā pie skolotāja A. Martinsona 1932.-1935.gadā; beidzis Staiceles (Rozēnu pag.) 6.- klašu pamatskolas pilnu kursu 1937.gada 30. maijā.

Dzimis 1953.gada 17. jūlijā Rīgā strādnieku ģimenē. 1971.g. beidzis Rīgas 2. vidusskolu, 1981.g. LVU Filoloģijas fakultātes žurnālistikas nodaļu. Rakstnieku Savienības biedrs (1976). 1992.g. pārcēlās uz dzīvi Skultes pagasta „Lūšos”.

Strādājis žurnālā „Liesma” (1975–77, 1980–85). Rakstnieku Savienības Literatūras propagandas biroja direktors (1978-80). Žurnāla „Avots” galvenais redaktors (1987-92), laikraksta „Likuma Vārdā” galvenais redaktors (no 1995.g.) un vadītājs (no 1999), laikraksta „Fakts” galvenais redaktors (no 1996). Pēc BO Valsts SIA „Likuma vārdā” likvidācijas Aivars Kļavis bija VSIA „Latvijas Vēstnesis” redaktora vietnieks un laikraksta „Latvijas Vēstnesis Plus” redaktors (2003.-2005.g.), neilgu laiku strādāja žurnālā „Kapitāls”. Kā žurnālists sadarbojies un 2008. gadā kā redaktors veidojis žurnālu „40 Plus”. Kopš 2007. gada pavasara A. Kļavis nodarbojas tikai ar radošu literāta un žurnālista darbu. Žurnālistikā sadarbojas ar laikrakstu „Diena”, portālu LV.LV., žurnāliem „Kapitāls”, „IR”, „Sestdiena”, „Ilustrētā Zinātne”, „Ilustrētā Vēsture” u.c.

Pirmās publikācijas prozā – stāsti „Viss taču bija pavisam vienkārši”, „Un tā – pilsētā ienāca klauns” laikrakstā „Literatūra un Māksla” 1971.g. 25.XII. Stāstu krājumos „Kafejnīcās zagtas karotītes” (1976), „Apmācies, gaidāms lietus” (1980), „Satikšanās spogulī” (1984), „Es saucu, lai atsauktos” (1988), „Mans nams” (1989) risinātas jaunatnes dzīves un atsvešināšanās problēmas, akcentējot cilvēka nerealizētās iespējas. Aprakstu grāmatā „Ir ieslēgts laiks” (1977), „Tu, jūs un pārējie” (1982), „Kur kritīs ābols?” (1985) pievērsies nepilngadīgo noziedzības cēloņiem. Sarakstījis romānu „Patvērums ilūzijām” (2000), veicis literāro apdari A.V.Blonska grāmatai „No ierindnieka līdz ģenerālim” (2000).

2005. gadā iznāca A. Kļavja vēsturisko romānu cikla „Viņpus vārtiem” 1.grām. „Adiamindes āksts”, kam sekoja 2.grām. „Rīgas kuprītis” (2007), 3.grām. „Piesmietais karavīrs” (2009). Tie ir romāni par latviešu tautas ceļu laikā, sākot ar 11. gs., bet galvenokārt akcentējot 18., 19. un 20. gs. notikumus, koncentrējot to visu vienā konkrētā vietā - bijušajā Adiamindē, tagadējā Skultē un tās apkārtnē Liepupē, Pēterupē, Limbažos.

Bibliogrāfiskais rādītājs „Latviešu rakstnieks un žurnālists Aivars Kļavis” (sastād. Līga Priede)

   (4. jūnijā 1890 Umurgā, tagad Limbažu rajona – 9. aprīlī 1965 ASV) – militārs darbinieks, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris: virsleitnants, Latvijas armijas pulkvedis. Beidzis komercskolu un Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas nodaļu ar inženiera tehnologa diplomu. 1915 beidzis kara skolu, piedalījies kaujās, apbalvots ar cara ordeņiem. 1918 XII Latvijas armijā. 

Pseidonīmi: Otomārs Gundars, Toms Dižboms, Edgars Osis.

Dzimis 1905. gada 13. martā Vitrupes pagasta “Vecmelbāržos”, miris 1988. gada 21. septembrī Saulkrastos, apbedīts Liepupes kapos. E. Krūmiņš bija Kārļa, Aleksandra, Rūdolfa un Hugo Krūmiņu brālis. Dzimis zemnieku ģimenē. Mācījies Vitrupes pagastskolā, beidzis vidusskolu Rīgā. No 1929. gada līdz 1934. gadam studējis tieslietas Latvijas Universitātē.
1935. gadā ieguvis tiesību zinību maģistra grādu. Strādājis par miertiesnesi, bijis asistents LU Juridiskajā fakultātē.
No 1945. gada līdz 1949. gadam izsūtījumā Krasnojarskas apgabalā.
1950. gadā pēc atgriešanās Latvijā Kandavas un Tukuma rajonu laikrakstu literārais korespondents.
No 1953. gada līdz 1969. gadam strādājis Rīgas Paraugtipogrāfijā par korektoru, vēlāk inženieri tehnologu.
Pirmā publikācija – dzejolis “Vakarā” žurnālā “Domas” – 1925. gada Nr. 1.
Dzejoļu krājumā “Romantika” (1926) mīlestības, dabas un un pārdomu lirika.
50. gados Edgars Krūmiņš (Otomārs Gundars) pievērsies feļetona žanram, publicējoties žurnālā “Dadzis”, “Veselība”, laikrakstā “Rīgas Balss”.
1974. gadā sarakstījis atmiņas par J.Grotu (fragments “Pirmā vasara” publicēts žurnālā “Karogs”, 1981., 2.)
Publicēts O.Gundara raksts “Dzejas atskaņas var veidot pēc mūzikas teorijas principiem” (“Karogs”, 1980., 3.).
 

Augsnes zinātnieks, profesors. Dzimis 1890. gada 26. decembrī Viļķenes pagasta “Lejasradziņos”, miris 1966. gada 31. oktobrī Rīgā, apbedīts 1. Meža kapos. Aleksandra, Rūdolfa, Hugo un Edgara Krūmiņu brālis. Pirmo izglītību ieguvis Vitrupes pamatskolā, mācības turpinājis Liepupes draudzes skolā un Limbažu pilsētas skolā. Pēc tam Rīgā apmeklēja vispārizglītojošos kursus, kur iepazinās ar turpmāko draugu un kolēģi Kārli Bambergu, iestājās Pleskavas kadetu korpusā (pabeidza 1911. gadā).
No 1912. gada līdz 1918. gadam studijas Rīgas Politehniskajā institūtā ķīmijas nodaļā.
1. pasaules kara laikā kopā ar institūtu K. Krūmiņš evakuējās uz Maskavu, kur paralēli studijām strādāja Manufaktūras attīstības un uzlabošanas katedrā. 1917. gadā bija profesora K. Blahera asistents. 1918. gadā K. Krūmiņš ar izcilību pabeidza Ķīmijas fakultāti, iegūstot inženiera – tehnologa specialitāti.
No 1918. gada līdz 1920. gadam strādāja Maskavā, Kūdras akadēmijā, bet 1921. gadā atgriezās Latvijā, kļuva par asistentu LU Ķīmijas katedrā.
1926. gadā iestājās Vispasaules Augsnes pētnieku biedrībā.
1929. gadā izstrādāja atestācijas darbu “Metodes augsnes reakcijas noteikšanā”.
1932. gadā K.Krūmiņu ievēlēja par privātdocentu.
Tā kā K. Krūmiņš pārvaldīja krievu, angļu, vācu, daļēji arī franču un itāļu valodu, viņu sūtīja komandējumos uz Angliju, Vāciju un Dāniju iepazīties ar jaunākajām pētniecības metodēm un lauku izmēģinājumu ierīkošanu.
1939. gadā par darbu “Latvijas augsnes” viņu apbalvoja ar Tēvzemes balvu.
1939. gadā K. Krūmiņš sāka strādāt jaundibinātajā Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, lasīja lekcijas augsnes zinātnē un mineraloģijā.
1945. gadā K. Krūmiņu ievēlēja par profesoru specialitātē – meža augsnes zinātne.
No 1956. gada līdz mūža beigām bija Vissavienības Augsnes pētnieku biedrības Latvijas filiāles priekšsēdētājs.
Latvijas zinātnē Kārlis Krūmiņš devis ļoti lielu ieguldījumu ar kompleksajiem pētījumiem par iekultivēšanas ietekmi uz augšņu īpatnībām, kultūraugšņu ģenēzi un klasifikāciju. Viņš ir publicējis vairāk nekā 80 zinātnisko darbu, rediģējis zinātnisko rakstu krājumu “Augsne un raža” u.c. zinātniskos izdevumus.
 

Dzimis 1894. gada 9. aprīlī Vitrupes pagasta “Vecmelbāržos’, miris 1985. gada 6. decembrī Klīvlandē (ASV), apbedīts Brāļu kapos Katskiļos. Kārļa, Aleksandra, Hugo un Edgara Krūmiņu brālis. Pēc pamatskolas beigšanas apmeklē kursus Rīgā un iegūst apmēram toreizējās vidusskolas sešu klašu izglītību.
Kad Rūdolfs ir 13 gadus vecs, viņam nomirst tēvs un jāsāk palīdzēt mātei saimniecībā.
1915. gadā tiek iesaukts karā un tā paša gada 15. septembrī piedalās kaujas operācijās.
Dzīves gaitas, sākot ar jaunības dienām, rāda R. Krūmiņu kā dedzīgu cīnītāju: Pirmā pasaules kara dalībnieks krievu armijā, vēlāk 3. Kurzemes strēlnieku pulkā, cīnīdamies Nāves salā un Ložmetēju kalnā, dalībnieks Latvijas atbrīvošanas karā.
1920. gada 20. maijā R. Krūmiņš beidza Latvijas karaskolu 1. izlaidumā un bija 1. Liepājas kājnieku pulkā vada komandieris.
No 1921. gada līdz 1925. gadam R. Krūmiņš studē LU Lauksaimniecības fakultātē, beidz studijas ar pirmās šķiras agronoma grādu. Studiju laikā darbojies korporācijā “Latvija”.
No 1925. gada 25. jūlija iecelts par Dompoles divgadīgās lauksaimniecības skolas pārzini, vēlāk viņš pāriet uz Jelgavas mājturības skolu par inspektoru un fermas pārzini.
1927. gada 1. jūlijā R. Krūmiņam uzdod noorganizēt Valsts Jaungulbenes lauksaimniecības skolu, un viņš darbojas šajā skolā par pārzini līdz 1931. gada 1. jūnijam, kad tiek pārcelts par speciālo priekšmetu skolotāju Malnavā. R. Krūmiņš darbojās arī aizsargu organizācijā kā 3. Ludzas aizsargu pulku bataljona komandieris. Līdzās skolotāja darbam Malnavas lauksaimniecības vidusskolā aktīvi darbojies Kārsavas pilsētas sabiedriskajā dzīvē. Bijis Kārsavas pilsētas valdes loceklis (1934) un pilsētas galvas vietnieks (1936). Par skolotāju R. Krūmiņš  Malnavā strādājis līdz 1939. gadam, pēc tam pārcelts citā darbā.
1944. gadā devies trimdā. Mūža galu pavadījis ASV, Klīvlandē, Ohaio pavalstī, kur atbalstījis un rosīgi darbojies ļoti daudzās organizācijās.
Savā ģimenē kopā ar sievu Olgu izaudzinājis un izskolojis trīs dēlus.
R. Krūmiņš apbalvots ar Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīmi un medaļu, Triju Zvaigžņu ordeni, Aizsargu nopelnu krustu un Mazpulku atzinības zīmi.
 

Pseidonīms Kaspars Gunispers.
Dzimis 1901. gada 5. janvārī Vitrupes pagasta “Vecmelbāržos’, miris 1990. gada 16. aprīlī Ņujorkā (ASV),
apbedīts Liepupes kapos. Kārļa, Aleksandra, Rūdolfa un Edgara Krūmiņu brālis. Dzimis saimnieku ģimenē. Beidzis Limbažu ģimnāziju. No 1920. gada līdz 1926. gadam studējis LU Medicīnas fakultātē. Bijis skolotājs Tukumā, Oleros, Ķirbižos, saimnieks “Vecmelbāržos”, biedrības “Zaļā vārna” biedrs. Vitrupē bijis aktīvs sabiedriskās dzīves – teātra izrāžu un sporta pasākumu organizētājs. Precējies ar dzejnieci Martu Vitrupi. 1944. gadā emigrējis uz Vāciju, kur strādāja par skolas pārzini Hūzumā, Flensburgā, 1950. gadā izceļojis uz ASV. No 1920. gada periodikā publicēti H. Krūmiņa dzejoļi un epigrammas. Galvenokārt uz mazām skatuvēm daudz izrādītas H. Krūmiņa lugas, kas publicētas arī atsevišķās grāmatās: komēdijas “Jaunais agronoms” (1927), “Vecpuiši”, “Atstātā līgava”, “Ideālā vecmāte” (visas 1928), “Priekšzīmīga saimniecība” (1929), “Sāncenši” (1930), “Modernais lauksaimnieks”, “Vecpuiši precas” (abas 1931), “Toms Dižboms” (1932, teātrī ar nosauk. “Spēka vīri”), “Eksportsviests un mīlestība” (1932), tautas lugas “Silzemnieki”, “Druvu dziesma” (1939), drāmas “Melanholiskais valsis” (1931), “Zemnieka testaments” (1939). Trimdā sarakstītas un izrādītas lugas “Jūrnieka kristības” (1946), “Cēli kā dzimtenes dievnami” (1949), “Vārds dzejniekiem no tautas” (1963), “Maestro no Rucavas” (1964). H. Krūmiņa lugas galvenokārt tēlota lauku vide, tajās parasti raita darbība, atjautīgas situācijas. Dzeja publlicēta krājumā “Zemes vējos” (1950, 1986).
H. Krūmiņa lugas iestudējis arī Viļķenes kultūras nama dramatiskais kolektīvs: “Ideālā vecmāte” (1997.g.), “Priekšzīmīga saimniecība”(1998). H. Krūmiņa meita Minjona Kļaviņa tēva daiļradei veltījusi grāmatu “Dzejnieks Hugo Krūmiņš mūzikā” (2001).