šodien 22.05.2012
vārda dienas svin Emīlija, Mīle un visu neparasto vārdu diena
|
Mārtiņš Vācietis
Latvijas armijas ģenerālis. Latvijas kara ministrs, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris.
Dzimis Lēdurgas pagastā. Pirmo izglītību ieguvis Ģertrudas draudzes skolā. Pēc Rīgas pilsētas reālskolas pabeigšanas, 1891. gadā, kā pirmās šķiras savvaļnieks, iestājās Krievijas impērijas armijā, kur sākotnēji dienēja 99. Ivangorodas kājnieku pulkā. No 1892. līdz 1894. gadam mācījās Maskavas junkurskolā, kuru pabeidza podporučika dienesta pakāpē. Pēc tam ieskaitīts 41. artilērijas brigādē, bet no 1895. gada 41. artilērijas parkā. 1897. gadā komandēts uz 25. artilērijas brigādi. Nākamajā gadā paaugstināts par poručiku. 1900. gadā tika iecelts par 16. armijas korpusa artilērijas vecāko adjutantu. 1901. gadā paaugstināts par štābskapitānu. Piedalījās Krievijas—Japānas karā 15. armijas korpusa sastāvā. 1906. gadā paaugstināts par kapitānu, virsnieks 25. artilērijas brigādē. 1913. gadā pabeidza artilērijas virsnieku skolu, paaugstināts par apakšpulkvedi.
Piedalījās Pirmajā pasaules karā. Sākoties kara, 1914. gada jūlijā, tika iecelts par brigādes komandieri. 1916. gada novembrī tika evakuēts no frontes uz Petrogradu, jo bija saslimis. Tā paša gada decembrī tika pārvests uz Kislovodsku. 1917. gadā tika ieskaitīts Kijevas kara apgabala virsnieku rezervē. Tā paša gada augustā atvaļināts slimības dēļ. Pēc tam neilgu laiku dzīvoja Tambovas apriņķī, bet 1918. gada augustā atgriezās Rīgā.
1918. gada 11. decembrī iestājās Latvijas Pagaidu valdības Apsardzības ministrijas dienestā. Dienestā ieskaitīts pulkveža-leitnanta pakāpē. 1919. gada 2. janvārī ienākot Sarkanajai armijai Rīgā palika pilsētā. Aprīlī tika mobilizēts Sarkanajā armijā. Šajā laikā bija arī bankas kontroliera palīgs. 22. maijā dezertēja no Sarkanās armijas un 12. jūlijā iestājās atkārtoti nu jau Latvijas armijas dienestā. Tika iecelts par Apsardzības ministrijas ieroču apgādes pārzini, bet no 20. jūlija bija Artilērijas rezerves priekšnieks. No 1919. gada Galvenās artilērijas pārvaldes priekšnieka palīgs, decembrī paaugstināts par pulkvedi. 1922. gada martā atvaļinājās no dienesta. 1924. gada martā atkal Latvijas armijas dienestā. Bija artilērijas inspektora palīgs. 1926. gadā paaugstināts par ģenerāli. 1929. gada septembrī atvaļināts no dienesta štatu samazināšanas dēļ. No 1929. gada 20. decembra līdz 1931. gada 26. martam bija Latvijas Kara ministrs. Dienesta laikā Latvijas armija bija arī pasniedzējs kara zinībās saistībā ar artilērijas jautājumiem.
Bija viens no Latvijas Centrālās Padomes memoranda parakstītājiem.[1]1945. gada 19. martā miris Rīgā. Zemes klēpī guldīts Carnikavas pagasta Carnikavas (Siguļu) kapos.
Mārtiņš Zīle
latviešu ārsts internists, Latvijas Universitātes rektors. Izveidoja starptautiski nozīmīgu medicīnas zinātnisko skolu La
 Dzimis 1863. gada 28. janvārī Ziemeļvidzemē, Ungurpils muižas amatnieka ģimenē kā septītais bērns. Viņa audzināšanu no 15 gadu vecuma uzņēmās viņa vecākais brālis Indriķis Zīle, kurš bija pārcēlies uz dzīvi Tērbatā un kļuvis par vairāku muižu nomnieku. Mārtiņš Zīle mācījās vāciskajā Tērbatas ģimnāzijā un viņa brālis bija stingri pārliecināts par to, ka izglītotajiem latviešiem ir jākļūst par vācbaltiešiem un aizliedza jaunākajam brālim mācīties par mūziķi, tā vietā likdams studēt daudz ienesīgāko medicīnu. Konflikta dēļ Mārtiņš 1882.gada maijā devās prom no mājām un visu vasaru strādāja par mājskolotāju Krimā, tomēr rudenī atgriezās mājās un uzsāka medicīnas studijas Tērbatas universitātē. Pēc studiju beigšanas viņš apprecēja vācbaltieti Margotu Laisu un 1890. gadā sāka strādāt par ārstu Vīlandē, mazpilsētā Vidzemes igauņu daļā, bet pilnīgi integrēties vācbaltiešu vidē nespēja un jau pēc diviem gadiem devās darba meklējumos uz Berlīni un Maskavu.
Smagas plaušu slimības dēļ 30 gadu vecumā Mārtiņš Zīle bija spiests atmest cerības par strauju ārsta karjeru un vairākus gadus ārstējās Krimā. Pēc slimības remisijas sasniegšanas viņš sāka strādāt par kara ārstu Sevastopolē. Tomēr iekšējas nepieciešamības vadīts viņš jau pēc pāris gadiem pārcēlās uz Odesu, kur paralēli patologa darbam pievērsās pētniecībai un sāka publicēt kazuistiskus rakstus krievu un austriešu medicīnas žurnālos. Sākot no 1902. gada, viņš beidzot visu savu laiku varēja veltīt zinātnei, 39 gadu vecumā kļūstot par profesora asistentu Jaunkrievijas universitātes Medicīnas fakultātē Odesā, kur viņa uzdevums bija veikt eksperimentālus pētījumus plaušu fizioloģijā un patoloģijā. Šajā laikā M.Zīle attīstīja jaunu teoriju par deguna gļotādas, tievo zarnu un sēžas nerva reflektoro karinājumu ietekmi uz plaušu elpošanas tilpumu un caurasiņošanu, kā arī izgudroja oriģinālu plaušu hiperemizācijas aparātu.
1908. gadā viņš tika paaugstināts par Jaunkrievijas universitātes speciālās patoloģijas un terapijas katedras privātdocentu, viņa zinātniskās intereses bija saistītas ar iekšējo orgānu neirālo regulāciju un lielu impulsu viņa uzskatu tālākai attīstībai deva Drēzdenes Starptautiskās Higiēnas izstādes apmeklējums 1911. gadā, tā iespaidā Mārtiņš Zīle uzrakstīja 115 lappušu garu monogrāfiju par iekšējo orgānu ikdienas kopšanu, ietverot rekomendācijas personīgajā higiēnā, veselības nostiprināšanā un saglabāšanā. 1918. gadā viņu ievēlēja par docentu un katedras vadītāju, bet 1920. gadā par profesoru un 2. diagnostiskās klīnikas vadītāju. 1922. gadā, 59 gadu vecumā, kad viņš jau ir sasniedzis akadēmiskās karjeras virsotni, viņam vēlreiz nākas radikāli mainīt savu dzīvi, jo Latvijas Universitāte aicina latviešu izcelsmes profesorus atgriezties dzimtenē un palīdzēt veidot jauno augstskolu. Viņa turpmākā darbība pēc 60 gadu vecuma izvērsās par īstu triumfu, jo viņš visu enerģiju varēja veltīt administrēšanai un savu filozofisko uzskatu popularizēšanai Latvijā un ārzemēs, kļūdams par Medicīnas fakultātes dekānu, Latvijas Universitātes rektoru, starptautisku medicīnas kongresu rīkotāju un medicīniski filozofisku grāmatu autoru. Viņa medicīniskās idejas turpināja īstenot Kristaps Rudzītis (1899-1978).
Miris 1945. gada 12. maijā bēgļu gaitās Unslēbenē, Vācijā
Mārtiņsons Eduards
.gif) Cēsu kājn. pulka kaprālis.
Lāčplēša Kara Ordenis piešķirts 1921. gadā
Dzimis 1899. g. 27. okt. Vilzēnu pag. Draudzes skolas izglītība. Zemkopis.
Latvijas armijā iesaukts 1919. g. 29. maijā Mazsalacā. 1. Valmieras kājn. pulka sastāvā piedalījies kaujās pret lieliniekiem, 26. aug. ievainots. Pēc izveseļošanās iedalīts 5. Cēsu kājn. pulkā, cīnījies pret bermontiešiem, piedalījies Latgales atbrīvošanā. Paaugst. par seržantu.
1920. g. 22. febr. naktī Latgalē, laikā, kad ienaidnieka pārspēks ielenca mūsu velosipēdistu rotu, kas bija devusies izlūkgājienā, M., saņēmis uzdevumu segt atkāpšanos, ar spēcīgu uguni aizturēja pretinieku līdz pēdējai iespējai, kā rezultātā rota paguva atkāpties. Šajā kaujā M. krita gūstā, no kura 20. jūn. Maskavā izbēga un caur Igauniju atgriezās Latvijā.
Atvaļināts 1921. g. 29. nov. Lauksaimnieks Vilzēnu pag. Priedītēs. Pag. aizsargu nodaļas biedrs.
1945. g. janv. arestēts, ievietots Valmieras, pēc tam Cēsu cietumā. 1945. g. dec. Sverdlovskas apg. leTK notiesāja M. ar brīvības atņemšanu uz 5 gadiem (KPFSR KK 58-3). Sodu izcietis Kušvas un Nižņijtagilas nometnēs. 1949. g. beigās atbrīvots, atgriezies Latvijā. Dzīvojis Lielvārdē. Miris 1966. g. 22. nov. Apbedīts Rīgā, I Meža kapos.
Mārtiņsons Fricis
 5. Cēsu kājn. pulka dižkareivis.
Lāčplēša Kara Ordenis piešķirts 1920. gadā
Dzimis 1890. g. 24. nov. Puikules pag. Jūrnieks.
Krievu armijā dienējis 1. pasaules kara laikā.
Latvijas armijā iesaukts 1919. g. 10. jūl. Alojā.
1920. g. naktī uz 9. jūn. Latgalē Baltinas un Sierinas sādžu raj. zem ienaidnieka uguns M. viens no pirmajiem izlauzās cauri pretinieka drāšu aizžogiem un uzbruka tā baterijai, kuru mūsējie ieguva pilnā kaujas kārtībā.
Atvaļināts 1920. g. 30. sept. Jaunsaimnieks Ungurpils muižā Alojas pag. Miris 1973. g. aug. (ārzemēs).
Mednis Otto
Grafiķis un ilustrators
Grafiķis. Dzimis 1925. gada 9. septembrī Valmieras apriņķa Pāles pagasta Āsterē, miris 1976. gada 21. martā Rīgā. Dzimis zemnieku ģimenē. No 1947. gada līdz 1952. gadam mācījies Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā.
1952. gada pavasarī arestēts, notiesāts par pretpadomju aģitāciju uz 8 gadiem, atbrīvots 1956. gadā.
Personālizstādes Rīgā bijušas 1958. gadā kopā ar R. Tilbergu un U. Zemzari, 1965. gadā, 1985. gadā piemiņas izstāde un 1975. gadā Ogrē. Mākslinieku Savienības biedrs no 1960. gada.
Strādājis stājgrafikā kokgrebuma, linogriezuma un stikla grebuma tehnikā.
Oto Medņa griezumiem raksturīga bagāta, emocionāli piesātināta izteiksme, spēcīgi gaismēnu kontrasti, līnijas virtuozitāte. Žurnālu un grāmatu ilustrācijās izpaužas prasme iejusties literārā darba stilā, respektēt sižetu un radīt vienotu mākslinieciskās apdares ansambli (M. Ķempes “Es nevaru klusēt”, 1959; tdz. izlase “Darba vara lielu dara”, 1960).
Darinājis ~ 1000 grāmatzīmju, no kuram daudzas veltītas māksliniekiem un literātiem (“Dz. Ezergaile”, “Z. Zuze”, “K. Fridrihsons”, “P. Vīlips”, “R. Bēms”, “O. Ābelīte”, “H. Heislers” u.c. Grāmatzīmēs vienmēr uzsvērta to saistība ar grāmatu, trāpīgi uztvertas un atklātas īpašnieka rakstura iezīmes, nereti tās ir viegla, labsirdīga humora caurstrāvotas.
Melnalksnis Krišš
Rakstnieks un publicists
Dzimis 1879. gada 6. aprīlī Valtenberģu (Mazsalacas) pagasta Melnalkšņos, miris 1930. gada 14. maijā Rīgā, apbedīts Mārtiņa kapos. Bijis pedagogs, literāts. Augusta Melnalkšņa brālis, Antijas (Antonijas Melnalksnes) vīrs.
Dzimis saimnieka ģimenē. Beidzis Mazsalacas draudzes skolu. Mācījies Baltijas skolotāju seminārā Kuldīgā (1894-1898), pēc tam strādājis par skolotāju Pāles pagasta Āsteres skolā un Lielstraupē (1901-1904). Ieguvis mājskolotāja tiesības vēsturē un krievu valodā, kļuvis par skolotāju E. Liepiņa proģimnāzijā Valmierā. 1905. gadā pārcēlies uz Rīgu, strādājis Ata Ķeniņa tirdzniecības skolā, no 1907. gada Ģ. Odiņa tirdzniecības skolā par krievu valodas skolotāju, no 1909. gada bijis šīs skolas inspektors (līdz 1915. gadam Rīgā, vēlāk evakuācijā Maskavā). 1918. gadā atgriezies Latvijā, līdz 1919. gadam strādājis Latvijas izglītības biedrības vidusskolā Valmierā. Bijis Izglītības ministrijas Skolu departamenta pamatskolu nodaļas vadītājs (1919-1926), pēc tam vispārējās daļas vadītājs (1926-1928). No 1928. gada strādājis par skolotāju Valsts parauga pamatskolā Rīgā. No 1898. gada Melnalksnis publicējis presē rakstus par skolu izglītības un vēstures jautājumiem. Pirmā literārā publikācija dzejolis "Gurdenā vakara vēlumā" A. Melnalkšņa sastādītajā krājumā "Pirmais burts"(1903). Sarakstījis apcerējumu "Šekspīrs un viņa laika teātrs", priekšvārdu M. de Servantesa romāna "Don Kihots" izdevumam (abi 1924). Presē publicēti nedaudzi Melnalkšņa tulkojumi. Sastādījis tautasdziesmu izlasi "Tautu dēls un līgaviņa" (1923), kā arī vairākas grāmatas skolu vajadzībām. Sarakstījis mācību grāmatas "Īsa vispārējā vēsture" (1-2, 1920-22; izdota vairākkārt), "Stāsti un apraksti no vispārējās vēstures" (1-2, 1923-1925) u.c.
Pseidonīmi: Metuzāls, K. Mežinieks u.c.
Melne Elga
Folkloriste
Dzimusi 1946. gadā Alojā. 1964. gadā beigusi AAV ( Alojas Ausekļa Vidusskola), bet 1969. gadā LVU Vēstures un filoloģijas fakultātes latviešu valodas un literatūras nodaļu. Strādā Latvijas ZA Literatūras, folkloras un mākslas institūta latviešu folkloras krātuvē kā pētniece. Viņas galvenais darbs – latviešu tautasdziesmu akadēmiskā izdevuma veidošana: E. Melne ir šī izdevuma 4. un 6. sējuma atbildīgā zinātniskā redaktore un viena no 2., 3., 4. un 6. sējuma sastādītājām, 8. sējuma redaktore. Publicējusi rakstus par sinonīmijas problēmām latviešu tautas dziesmās, kopā ar M. Vīksnu sastādījusi Jāņu dziesmu izlasi ‘’Visu gadu dziesmas krāju’’ (1989. gadā). Piedalījusies LFK zinātniskajās ekspedīcijās, vācot folkloru Latgalē, Kurzemē, Vidzemē un dzimtajā Alojā.
Arī diplomdarbs universitātē rakstīts par Alojas izloksni. 2002. gadā kopā ar biedru grupu saņēmusi Lielo folkloras gada balvu.
Melngailis Emīls
Komponists, mūzikas kritiķis- folklorists
Dzimusi 1874. 15. janvārī Igatē, tagad Limbažu novadā skolotāja ģimenē, miris 1954. gada 20. decembrī Rīgā, apbedīts 1. Meža kapos, kapa vietā piemineklis pēc J. Madernieka meta. E. Melngailis bijis komponists, mūzikas folklorists un kritiķis. E. Medņa brālēns. Mācījies Lēdurgas draudzes skolā, no 1884. gada līdz 1885. gadam Raunas draudzes skolā, 1886. gadā Vecpiebalgas draudzes skolas augstākajā klasē pie K. Millera, bijis A. Niedras skolas biedrs. Vecpiebalgā sacerēja savu pirmo kora dziesmu jauktam korim, ko pats iestudēja un diriģēja. No 1887. gada līdz 1891. gadam mācījās ģimnāzijā Rīgā un dzīvoja pie Rūdolfa Blaumaņa [5]. No 1896. gada līdz 1897. gadam studējis Drēzdenes konseravtorijā un komponēja pirmās solodziesmas. 1898. gadā iestājās Pēterpils konservatorijā, 1900. gadā no tās izslēgts. No 1900. gada līdz 1906. gadam vokālās mūzikas kritiķis Pēterpils vācu avīzē St. Petersburger Zeitung. 1902. gadā Cēsu koru virsdiriģents.
E. Klaustiņa par E. Melngaili Cēsīs:
"Viņš bija sparīgs, tumši zilā uzvalkā ar zelta važiņu pāri krūtīm – no vienas kabatas līdz otrai, glītu izskatu, bet rupju valodu. Dzirdējām mūsu ausīm neierastus teikumus: Ko jūs tur maurojat kā vērsis? – Čīkst kā nesmērēti rati...Jūs, tur zilā kleitā, dziedat stiprāk... Nečāpstiniet lūpas, bet dodiet skaņu...” Kuriem viņš ar saviem asajiem vārdiem uzbruka, tie uz mēģinājumiem vairs nenāca. Tomēr to daudz nemanīja, jo dziesmu dienās piedalījās visi apkārtnes kori un lielais pulks tāpat izskatījās liels. Neskatoties uz viņa neparastajiem vārdiem, Melngailis tomēr diriģēja lieliski. Viņš spēja kori turēt savās rokās, dzirdēt katru atsevišķo dziedātāju, sakausēt kopā visas balsis un viegli vest tās lejā klusumā, kā arī augšā varenā spēkā. Koristi toreiz bija vienās domās – kādu koncertu jau Melngaiļa vadībā var izturēt un nodziedāt, bet nedzirdēja, ka kāds vēlētos dziedāt viņa korī".
Mencis Jānis
Sastādījis matemātikas mācību grāmatas
.bmp) Dzimis 1914. gada 4. maijā Valmieras apriņķa Braslavas pagastā rentnieku divu bērnu ģimenē, vecākais dēls. Bijis matemātiķis, augstskolas mācībspēks. Beidzis Urgas sešu klašu pamatskolu, 1934. gadā Rīgas Skolotāju institūtu, 1960. gadā Latvijas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti. No 1934. gada līdz 1938. gadam strādājis Rīgas Skolotāju institūta paraugskolā. 1934. gadā pirmā publikācija "Kā mācīt dziedāšanas intervālus skolā", žurnālā "Audzinātājs". No 1938. gada līdz 1940. gadam Cēsu Skolotāju institūta internāta audzinātājs un matemātikas skolotājs mēģinājuma paraugskolā. No 1944. gada janvāra līdz 1945. gada maijam cīnījās latviešu leģionā. 19. latviešu divizijas sastāvā piedalījās kaujās Kurzemes Cietoksnī. 1947. gada atgriezās no padomju nāves nometnes. No 1947. gada līdz 1951. gadam skolotājs Liepājas pedagoģiskajā skolā, kur pie viņa mācījies J. Apals. No 1951. gada līdz 1964. gadam skolotājs Liepājas 5. vidusskolā. Kopš 1964. gada Liepājas Pedagoģiskā institūta/ Pedagoģijas akadēmijas mācībspēks, kopš 1989. gada profesors, no 1964. gada līdz 1978. gadam Matemātika katedras vadītājs, 1977. gadā pedagoģijas zinātņu kandidāts. 1993. gadā habilitētais pedagoģijas doktors. Izstrādājis matemātikas mācīšanas sistēmu pamatskolā. Sastādījis matemātikas mācību grāmatas, metodiku un palīgīdzekļus. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Mende Jānis
Rakstījis stāstus, apakšpulkvedis.
Dzimis 1903. gada 28. novembrī Rozbeķu, vēlāk Rozulas pagasta Ruckas muižā kalpa ģimenē, miris 1972. gada 7. februārī Rīgā, apbedīts Matīsa kapos. Bijis publicists. M. Mendes un F. Demena brālis. No 1912. gada līdz 1914. gadam mācījies Limbažu draudzes skolā, no 1915. gada līdz 1919. gadam tirdzniecības skolā. Kopš 1921. gada Rīgā. Darbojās kreisajās arodbiedrībās, pagrīdes komjaunatnē. Kopumā cietumā pavadījis 10 gadus. Rakstījis politieslodzīto žurnālā "Aiz Restēm", "Cauri Tumsai" u.c. Kopš 1940. gada padomju darbā. 2. pasaules karā apakšpulkvedis padomju armijā. No 1954. gada līdz 1960. gadam strādājis Centrālajā arhīvā. Kopš 1958. gada nopelnu pensionārs.
Mende Marta
Dzejniece
Dzimis 1897. gada 22. jūnijā Rozbeķu pagasta Bukās muižas kalpa ģimenē, miris 1926. gada 19. maijā Rīgā, apbedīts Matīsa kapos. Bijusi dzejniece. J. Mendes un F. Demena māsa. No 1906. gada līdz 1911. gadam mācījusies Umurgas draudzes skolā. Pārdevēja Limbažos. 1922. gadā par pretvalstisku darbību nokļuva Rīgas termiņcietumā, kur saslima ar tuberkulozi. Kopš 1925. gada M. Mednes dzejoļi publicēti cietumnieku izdevumā "Cauri Tumsai", žurnālā "Cietumniece" u.c.
Mende Teodors
Virsseržants, Lāčplēša kara ordeņa kavalieris
Dzimis 1898. gada 31. maijā Salacas pagastā, miris 1986. gadā Žīguru pagastā Katlešu ciemā. 7. Siguldas kājnieku pulka virsseržants. 1921. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni Nr. 1921.
Beidzis draudzes skolu. Zemkopis Ķirbižu pagastā. No 1916. gada novembra līdz 1917. gada augustam dienējis 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulkā. Virsseržants, apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni.
Merķelis Garlībs Helevegs
Vācu tautības rakstnieks, publicists um literatūrkritiķis
Dzimis 1769. gada 1. novembrim Lēdurgā mācītāja ģimenē. Mācījies Domskolā (no 1776. gada līdz 1782. gadam, no 1785. gada līdz 1786. gadam). Agri sācis patstāvīgas darba gaitas kā mājskolotājs. Studējis medicīnu Vācijā (1796-1797), Frankfurtē pie Oderas ieguvis filozofijas doktora grādu (1801). Dzīvojis Kopenhāgenā, Veimārā, Berlīnē. Iepazinies ar apgaismotāju darbiem un idejām, pievērsies publicistikai. Pēc Napoleona I iebrukuma Vācijā, atgriezies Latvijā. 1808. gadā nopirka Depkina muižiņu Katlakalnā. Berlīnē Merķelis iestājās arī brīvmūrnieku ložā. 1820. gadā Aleksandra I mudināts sarakstīja "Brīvie latvieši un igauņi" (latv. val. 1905), kurā slavēja zemnieku brīvlaišanas reformu, ar ko ieguva mūža pensiju. Sarakstījis arī grāmatas "Vidzemes Senatne" (1-2, latviski 1. grām. 1906), "Atgriešanās dzimtenē" (latviski 1936), teiku "Vanems Imanta"(latviski 1905). Līdz mūža beigām dzīvoja savā muižiņā Rīgas tuvumā un nodarbojās ar rakstniecību. Miris 1850. gada 9. maijā, apbedīts Katlakalna kapos. 1869. gadā Rīgas Latviešu biedrība uz Merķeļa kapa uzstādīja kapa pieminekli ar uzrakstu "Par piemiņu no pateicīgajiem latviešiem".
Miķelsone Aina
Publiciste
 51 gadu nostrādājusi par ķīmijas skolotāju, krājusi izsūtīto latviešu atmiņas. Aina Miķelsone (dzim. Rungaine) dzimusi 1923. gada 14. martā Valmieras apriņķa Vitrupes pagastā „Raņķuļos”, mežsarga Kārļa Rungaiņa un mājsaimnieces Alidas Rungaines ģimenē. Ģimenē ir arī jaunāka māsa Ira Rungaine. Pēc Limbažu valsts ģimnāzijas beigšanas 1942. gada oktobrī Aina Miķelsone sāka strādāt Valmieras rajona Idus Tautas skolā. Pēc diviem gadiem, 1944. gadā, darba gaitas uzsāka Limbažu rajonā. Vispirms Limbažu pamatskolā ( vēlāk – Limbažu 1. vidusskolā), kur mācīja fizkultūru un dabas zinības. Tad sekoja mācības Latvijas valsts universitātē.
Pēc augstskolas beigšanas no 1950. gada līdz 1954. gadam strādāja Liepupes astoņgadīgajā skolā. Pēc tam – atkal darbs Limbažu 1. vidusskolā, kur mācīja ķīmiju vidusskolas klasēm. Šajā skolā skolotāja nostrādājusi 21 gadu. Kad tika uzcelta Liepupes vidusskola, skolotāju uzaicināja strādāt šajā skolā. Tur Ainas kundze nostrādāja 8 gadus. Lielu darbu skolotāja ieguldījusi Liepupes vidusskolas ķīmijas kabineta iekārtošanā.
1991. gadā Limbažos uzcēla Limbažu 3. vidusskolu. Tā kā veidojās jauns skolotāju kolektīvs, pieredzes bagāti skolotāji ļoti noderēja kā padomdevēji ne tikai mācību darba organizācijā, bet arī kabinetu iekārtošanā. Ainas kundze, izmantojot savu lielo darba pieredzi, daudz veica ķīmijas kabineta iekārtošanā. Jaunajā kolektīvā skolotāja nostrādāja līdz 1994. gadam, atstājot par sevi ļoti gaišas atmiņas. Cienījamās skolotājas darba stāžs kopā ir 51 gads.
Ainas kundze gan personīgi nav piedzīvojusi deportācijas šausmas, bet ir tieša lieciniece izsūtīto pārdzīvojumiem. Ilgus gadus - no 1949. gada līdz 1956. gadam – viņa ir uzturējusi saraksti ar savu klasesbiedru Imantu Legzdiņu, neraugoties uz to, ka padomju iestādes pret cilvēkiem, kas rakstīja uz izsūtījuma vietām, bija noskaņotas visai nelabvēlīgi. Ainas kundze vēstules no izsūtījuma bija glabājusi desmitiem gadu, un 2000. gadā, kad Limbažu muzejā tika atklāta izstāde par cilvēku dzīvi un pārdzīvojumiem 1941. gada un 1949. gada izsūtījumos, viņa tās nodeva muzeja darbiniekiem. Vēlāk Aina Miķelsone atļāva šīs vēstules publicēt un ar Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) Kultūras fonda finansiālo atbalstu tika izdota grāmata „Tik nava dzimtenes...” Grāmatai ilustrācijas veidoja Limbažu bērnu mākslas skolas audzēknes Inese Motte un Aiva Ābele. Grāmatas „Tik nava dzimtenes...” ievadā Ainas kundze raksturo savu un citu latviešu jauniešu pieredzi valstij un tautai tik skaudrajā laikā - 20. gs. 40. gados.
Miķelsons Harijs
Mūzikas skolotājs, pūtēju orķestra diriģents
.bmp) Vispārējo un Skolu jaunatnes Dziesmu svētku dalībnieks Harijs Miķelsons dzimis 1931. gada 15. jūlijā toreizējā Tūjas pagasta „Zaķos” Zaķupītes krastā, pēc divgadīgās māsiņas nāves pārcēlušies uz Liepupes pagasta „Saliņām” – pašā jūras krastā. Tēvs bijis gan galdnieks, gan zvejnieks. Harijs, bērnībā krītot, ieguvis smagu traumu, kā rezultātā saslimis ar mugurkaula tuberkulozi un līdz 7 gadu vecumam ( divarpus gadus) nogulējis Krimuldas sanatorijā.
Kara laikā Harija tēvs uzaicināts saremontēt Tūjas pagasta „Melnbāržu” dzirnavas. Ģimene pārcēlusies uz „Melnbāržiem”. Harijs sāk iet Vecmuižas pamatskolā. Tā bijusi gara guļbaļķu ēka meža vidū Zaķupītes krastā. Par šo skolu Harijs glabā vislabākās atmiņas – mežs aizturējis aukstos vējus, rotaļas un spēles skolas pagalmā un mežā, pavasarī upītē ķertas līdakas. Pēc Vecmuižas pamatskolas beigšanas Harijs mācījās Tūjas 7- gadīgajā skolā – vecā muižas ēkā ar gandrīz metru biezām sienām 1. stāvā, otrais stāvs uzcelts vēlāk.
Mācoties Tūjas skolā, iepazinies ar mandolīnu, kuru zēni atraduši noliktavā. Visas stīgas tai nav bijušas, bet kādu melodiju uzspēlēt varējuši. No 1947. gada līdz 1951. gadam Harijs mācījies Limbažu vidusskolā. Iestājies arī mūzikas skolā, vijoles klasē, lai gan vēlējies mācīties trompetes spēli. Ģimenē ienākumi bija nepietiekami, lai izskolotu 5 bērnus un vēl maksātu par mūzikas skolu. Pēc 1. vijoļklases pabeigšanas mācības mūzikas skolā pārtrauc 1951. gadā Harijs skolu beidz kā teicamnieks un saņem Sudraba medaļu. Tā dod tiesības iestāties augstskolā bez iestāju pārbaudījumiem. Viņš uzsāk mācības Cēsu Skolotāju institūtā fizikas un matemātikas fakultātē. Interese par mūziku vēl arvien nebija zudusi. Uzzinājis, ka institūtā māca klavierspēli tiem, kuri apsolās pēc institūta beigšanas strādāt par dziedāšanas skolotājiem, Harijs iestājies šajā grupā, lai gan dziedāšanu skolā mācīt negribējies. Jaunais skolotājs institūtu beidzis ar izcilību.
Pēc institūta beigšanas Limbažu rajona izglītības nodaļas vadītājs Hariju Miķelsonu nozīmējis par matemātikas un dziedāšanas skolotāju Stienes septiņgadīgajā skolā, nekādas atrunas nav līdzējušas. Stienes skolā bērni no mājām atnesa vijoles, mandolīnas un akordeonu. Drīz vien skolā izveidojās mūzikas pulciņš, kurā bērni mācījās spēlēt pēc notīm. Galvenie instrumenti – vijoles, mandolīnas, cītara, akordeons un bungas. Mūzikanti aicināti spēlēt arī ārpus Skultes pagasta.
Stienes kolhozs nopircis pūšamos instrumentu komplektu un aicinājis pieteikties pūtējus. Tā kā jau kopš vidusskolas laikiem gribējis mācīties trompetes spēli, Harijs pieteicies. Vecie vīri ierādījuši, kuri taustiņi jāspiež, un Harijs sācis spēlēt otro trompeti. Nošu mācība jau bija zināma, tā trompetes spēli apguvis ātri. Pēc kolhoza orķestra izjukšanas instrumenti nonākuši skolā. Skolotājs izveido Stienes skolas pūtēju orķestri, diemžēl 7- gadīgā skola tika likvidēta, atstājot tikai četrklasīgo pamatskolu. Vecākie skolēni turpināja mācīties Skultē, Lādē, Liepupē, bet instrumenti nonāca kolhoza pārziņā. Tālākais darba mūžs saistās ar Duntes skolu, kurā ar direktora atbalstu un skolotāja paša tiešu līdzdalību tapa jauns pūtēju orķestris. Harijs Duntē apprecas ar Ausmu - Vecmuižas pamatskolas pārzini. Abi Duntē nodzīvo trīsarpus gadus, pēc tam tiek pārcelti darbā uz Mērnieku astoņgadīgo skolu.
1968. gadā abi ar sievu uzsāk darbu Puikules astoņgadīgajā skolā. Harijs mācīja matemātiku, dziedāšanu, vadīja mandolīnu un ģitāru orķestri, vēlāk arī pūtēju orķestri. 1978. gadā radās iespēja palielināt instrumentu skaitu, jo skolotājs savā rīcībā ieguva Duntes skolas instrumentus (ar tiem bija paspējuši spēlēt arī Pāles skolas skolēni).
Jau 1979. gadā Vidzemes zonas skatē Cēsīs Puikules astoņgadīgās skolas orķestris izcīnīja III vietu, bet Rīgā IV Skolu jaunatnes dziesmu svētkos saņēma diplomu par labu sniegumu skatē.
1981. gadā iegūst I vietu rajona skatē, Vidzemes zonas skatē Cēsīs un I vietu Skolu orķestru I salidojumā Rēzeknē.
1984. gadā V skolu jaunatnes dziesmu svētku finālskatē – III vietas diplomu.
1986. gadā skolu orķestru salidojumā Talsos – II vieta.
1988. gadā zonālajos skolu jaunatnes dziesmu svētkos Rīgā I pakāpes diploms un bija jāspēlē marši, kopkorim uzejot uz estrādes Mežaparkā.
1991. gadā III skolu orķestru salidojumā Talsos 3. vieta. Puikules skolas orķestrī spēlēja arī Harija dēls Māris ( basu) un meita Inta ( trompeti).
1992. gadā Puikules skolā direktors samazināja orķestrim paredzēto stundu skaitu. 1993. gada 1. janvārī pieredzes bagātais un daudzkārt apbalvotais skolotājs aiziet no darba skolā.
1995. gada 24. aprīlī skolotājs ieradās Pociema skolā iepazīstināt bērnus ar pūšamajiem instrumentiem. Maijā sāka muzicēt 44 skolēni. Puikules skola aizdod lietošanā savas skolas instrumentus. Pirmais koncerts notiek 7. oktobrī. 1996. gadā jaunais orķestris jau piedalās skatē un saņem atzinīgu novērtējumu par nepilna gada laikā paveikto. Orķestris koncertē dažādos pasākumos – Katvaru pagastā, Limbažu pilsētā un rajona pagastos, piedalās skatēs, salidojumos, festivālos. 1997./1998. mācību gadā gatavojas 22. Vispārīgajiem dziesmu un deju svētkiem Rīgā. Šajā mācību gadā orķestris nospēlē 5 koncertus Stokholmā ( arī Baltijas Kultūras centra atklāšanā).
Turpmākajos gados Katvaru pagasta un Friča Bārdas Pociema pamatskolas kultūras dzīve bez pūtēju orķestra klātbūtnes nav iedomājama. Pociema pamatskolas orķestra un viņu diriģenta Harija Miķelsona labā slava ir izskanējusi pār visiem novadiem un arī aiz Latvijas robežām. Orķestris un diriģents sadarbojas ar Pociema mazpulcēniem (orķestrī spēlē arī paši mazpulcēni), koncertē ārzemju latviešu priekam, kuri ierodas ciemos un nesavtīgi atbalsta Pociema skolu un mazpulcēnus. Īpaši emocionāls mirklis bijis, kad saņēmis aicinājumu no bijušā pociemieša Jāņa Mieža piederīgajiem, spēlēt piemiņas brīdī, kad Pociema kapos apglabāja viņa pelnu urnu. 2005. gadā orķestris atzīmē 10 gadu jubileju, kad kopā sanāk arī bijušie orķestra dalībnieki.
Minhauzens Hieronims Kārlis Frīdrihs
Dēkainis
Minhauzens Hieronims Kārlis Frīdrihs (.bmp) 1712-1797). Braunšveigas Kirasieru pulka komandieris. 1744. gadā, pavadot Krievijas imperatrisi Katrīnu II, ceļoja cauri Duntes muižai, kur iepazinās ar savu nākamo sievu Jakobīni fon Duntenu. Laulāti tā paša gada 2. februārī Liepupes baznīcā un nodzīvojuši kopā 46 gadus līdz Jakobīnes nāvei. Mūža nogalē atgriezās savas dzimtas muižā Vācijā, kur kļuva slavens ar saviem neparastajiem dēku stāstiem. Gan šie stāsti, gan paša Minhauzena dzīves gājums atspoguļoti daudzos literāros darbos, daži no tiem pazīstami visā pasaulē.
Mora Valda
Dzejniece, publiciste
V. Mora (arī Moora, prec. Upmale). Dzimusi 1902. gada 24. martā Lēdurgā skolotāja un ērģelnieka ģimenē, mirusi 2001. gada 6. martā. Bijusi skolotāja, dzejniece. Mācījusies Lēdurgas draudzes skolā, ģimnāzijā Rīgā, no 1916. gada līdz 1917. gadam Margaritas Neijas ģimnāzijā Cēsīs. 1917. gadā kopā ar ģimeni bēgļu gaitās Krievijā. Atgriezusies Latvijā, beigusi skolotāju kursus Rīgā. No 1920. gada līdz 1944. gadam skolotāja Rīgas 17. pamatskolā. 1944. gadā nokļuva Vācijā. 1951. gadā izceļoja uz ASV. 1920. gadā pirmā publikācija. Izdoti 2 dzejoļu krājumi. 2. pasaules kara laikā latviešu leģionāru vidū iecienīta kļuva dziesma Zilais lakatiņš, kurai vārdus sacerējusi V. Mora. Rakstījusi bērniem ludziņas, stāstus. |
|
