šodien 22.05.2012
vārda dienas svin Emīlija, Mīle un visu neparasto vārdu diena
|
Neijs Pēteris
Skolotājs, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris
P. Neijs dzimis 1862. gada 5. septembrī Viļķenes pagasta "Tamkājās", tagad Limbažu novadā, miris 1935. gada 10. aprīlī Jaunraunas, tagad Priekuļu novada "Gruzdēs", apbedīts Raunas kapos, ir piemiņas zīme. Bijis skolotājs. Beidzis Umurgas draudzes skolu, no 1879. gada līdz 1883. gadam mācījies Vidzemes skolotāju seminārā. No 1883. gada līdz 1888. gadam mājskolotājs Raunas pastorātā. No 1888. gada līdz 1908. gadam skolotājs un ērģelnieks vācu draudzes skolā Kijevā. 1895. gadā ieguva vācu valodas skolotāja tiesības. No 1905. gada līdz 1908. gadam vācu valodas lektors Kijevas Komercinstitūtā. Sarakstījis vairākas vācu valodas mācību grāmatas. Par vācu valodas mācīšanu rakstījis latviešu žurnālos. No 1908. gada līdz 1920. gadam strādājis Pēterpils vsidusskolās un Elektrotehnikas institūtā, piedalījies Pēterpils latviešu sabiedrības dzīvē. 1920. gadā pārnāca uz Cēsīm, savas meitas Margaritas Brantas (Neijas) sieviešu ģimnāzijas direktors (tagad Cēsu 1. pamatskola). Kopš 1925. gada skolotājs Cēsu Bērzaines ģimnāzijā un Cēsu skolotāju biedrības priekšnieks. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Kopš 1933. gada pensijā, dzīvoja savās mājās Jaunraunas pagasta Gruzdēs (tagad Ķirši Priekuļu pagastā).
Neikens Juris
Rakstnieks
J. Neikens dzimis  1826. gada 6. aprīlī Ārciema pagasta Kānadžos, miris 1868. gada 13. jūlijā Umurgā, turpat apbedīts. Bijis rakstnieks.
Dzimis saimnieka (arī baznīcas pērmindera, pagasta tiesas vīra, hernhūtiešu sludinātāja) ģimenē, audzināts reliģiskā garā. Mācījies privāti pie Straupes skolotāja Neikena, pie Katvaru muižas dārznieka Zemera, no 1838. gada līdz 1841. gadam Limbažu apriņķa skolā, no 1843. gada līdz 1846. gadam J. Cimzes skolotāju seminārā Valmierā, to beidzis, strādājis par palīgskolotāju Valmieras draudzes skolā, direktora palīgu K. Cimzes skolotāju seminārā, mājskolātāju bīskapa F. Valtera ģimenē, no 1852. gada līdz 1856. gadam studējis Tērbatas universitātē dabas zinības (vienu semestri) un teoloģiju, no 1856. gada līdz 1857. gadam Valmierā pie F. Valtera strādājis kandidāta gadu. No 1857. gada pilntiesīgs mācītājs Dikļu draudzē, līdztekus pievērsās sabiedriskai darbībai - 1864. gadā noorganizēja Dikļos pirmos latviešu dziesmu svētkus, atbalstīja skolu ierīkošanu ( no 1866. gada Valmieras prāvesta iecirkņa skolu pārraugs), no 1864. gada līdz 1866. gadam Latviešu literatūras (draugu) biedrības Vidzemes nodaļas vadītājs. No 1867. gada Umurgas draudzes mācītājs.
Neikens visu mūžu rūpējies par latviešu tautas materiālo un tikumīgo labklājību. Ekonomisko pamatu Neikens redzēja zemniecības uzplaukumā (līdzīgi jaunlatviešiem, noraidīja klaušu sistēmu, mudināja zemniekus iepirkt mājas dzimtīpašumā), tikumisko - sekošanā Dieva mācībai. Lai tautu audzinātu kristīgā garā, Neikens izdeva laikrakstu "Ceļa Biedris" ( 1863. gadā tas bija laikraksts "Latviešu Avīzes" pielikums, pēc pārtraukuma no 1865. gada līdz 1867. gadam patstāvīgs izdevums), kurā ievietoja galvenokārt savus sprediķus, dzejoļus, tēlojumus, aforismus, rakstus. Neikena stāsti "Vai pamātei nav grūti?", "Vai devītais bauslis vēl spēkā?", "Kam taisnība?" (visi 1863), "Par Oliņiem" (1965), "Bāris" (1866) ievadīja latviešu nacionālo stāstu rakstniecību, aizsāka latviešu zemnieku tēlu galeriju, ko turpināja Apsīšu Jēkabs, brāļi Kaudzītes, A. Saulietis u.c. Stāstus Neikens sacerēja pēc apzinātiem racionāli ētiskiem un estētiskiem principiem - lai stiprinātu tautā darba mīlestību, godīgumu, kristietības tikumiskos ideālus. Didaktiku, sentimentalitāti, laikmeta sadzīves ainas sintezēja dziļi cilvēciska prolemātika, Neikena tikumiskās tīrības slāpes. Idejas, pamācības, prioritāte diktējusi stāstu mākslinieciskā veidojuma īpatnības. Personas un notikumi zīmēti skopiem, aprautiem vilcieniem, ikdienas realitātē vērotais paspilgtināts un sabiezināts, raksturi pirmatnēji raupji, nenogludināti, tieši savā vienkāršībā reljefi un monumentāli. Kompozīcija mērķtiecīga, sižetiskā darbība nesazarota, raiti vienvirzīga, poētiskā sistēma lakoniska, valoda skaidra, lietišķa, bagāta tautas parunām, apvidvārdiem, daudz lietots īss trāpīgs dialogs. Neikena dzejoļi un aforismi galvenokārt reliģiski ētiska satura, bez spilgtākas mākslinieciskās kvalitātes. Laikrakstā "Ceļa Biedris" publicētie Neikena raksti mudināja apgūt zināšanas, bērniem apmeklēt skolas, nepamest dzimteni, plaša apcere "Lutera stāsti" (1865-66) iepazīstināja ar M. Lutera biogrāfiju, mācību, ticības tēzēm. Neikens sarakstījis grāmatas "Vācu valodas mācība priekš latviešiem" (1, 1850, 1896; 2, 1859, 1893), tulkojis garīgas dziesmas.
Neikena stāsti, īpaši "Bāris", izdoti atsevišķi, sakopoti izlasēs un kopotos rakstos. Izdoti "Stāsti, dziesmas un gudrības mācības"(1870), "Izlasīti raksti" ( 1-2, 1897-1898). Kopoti raksti 6 burtnīcās (1923-1924), Raksti 4 sējumos , "Pedagoģiski un sabiedriski raksti" (abi 1924) un citi. Neikena personību literarizējis Z. Skujiņš stāstā "Neikens iet uz Roperbeķiem" (1973).
1996. sakarā ar Umurgas baznīcas 500 gadu jubileju pie tās atklāts Neikena piemiņas akmens.
Neilands Jānis
Mācītājs un literāts
Dzimis 1840. gada 24. janvārī Krimuldas pusmuižas Ķizbeles skolā, miris 1915. gada 28. novembrī Valmierā, apbedīts Valmieras Centra kapos. Bijis mācītājs un literāts. Dzimis skolotāja ģimenē. Mācījies Valmieras draudzes un apriņķa skolā, beidzis ģimnāziju Rīgā un Tērbatas universitātes Teoloģijas fakultāti (1867). Strādājis par mācītāja palīgu Lieljumpravā un Lielvārdē (1867-1871), mācītāju Pēterupē un Skultē, Carnikavā, no 1883. gada Valmieras lauku draudzē. Krievu- turku kara laikā bijis karaspēka mācītājs Balkānos (1878). Vadījis Latvijas literatūras (draugu) biedrības Vidzemes nodaļu (1875-1878). Pirmajā publikācijā "Kā "Baltijas Vēstnesis" ziņas dod" (Laikraksta "Mājas Viesis" pielikumā, 1875, 18. I) vērsies pret Ausekļa un Baumaņu Kārļa "bezdievīgo" dzeju. Neilandam adresēts Ausekļa dzejolis "Kādam "latviešu Olimpa" ārdītājam". Piedalījies latviešu Bībeles un Vidzemes dziesmu grāmatas jaunizdevumu rediģēšanā. Publicējis dažādos krājumos svētrunas, sarakstījis garīgas dziesmas, tulkojis dziesmu tekstus J. Cimzes krājumam "Dziesmu rota", pēc J. Cimzes nāves izdevis krājuma 7. un 8. daļu (1884, ar Neilanda sarakstītu ievadu). Populāra kļuvusi dziesma ar Neilanda vārdiem "Teici, teici, valodiņa"(veltījums A. Bīlenšteinam). Sastādījis grāmatu "Valmieras bērnu dārza dziesmiņas" (1908, ar notīm). Izdevis autobiogrāfiju "Mani jaunības laiki"(1-2, 1902).
Nemme Otomārs
Gleznotājs
O. Nemme dzimis 1891. gada 7. oktobrī Alojā, miris 1947. gadā Vācijā. Pseidonīms Īlēns. Gleznotājs. Studējis Štiglica mākslas akadēmijā Pēterpilī, arhitektūru LU, beidzis LMA. Līdztekus glezniecībai zīmējis saržus un karikatūras žurnāliem ,,Svari’’, ,,Atpūta’’, ,,Jaunākās Ziņas’’ u.c. Ilustrējis bērnu grāmatas. Patstāvīga izstāde 1920. gadā, bet 1922. gadā izveidojis savu mākslas studiju. 1930. gadā piedalījies izstādē Briselē. No 1932. gada bijis zīmēšanas skolotājs Rīgas pilsētas amatniecības skolā, bijis arī stilu un vēstures pasniedzējs Rīgas pilsētas tehnikumā. Apbalvots ar Kultūras fonda stipendiju (1924). Nozīmīgākie darbi: Peldētāja (1928), Pašportrets (1933), Sievas portrets (1935).
Noriņa Rasma
skolotāja, novadpētniecības muzeja vadītāja,
.bmp) Lielās Folkloras Gada balvas 2003 laureāte Rasma Noriņa dzimusi 1957. gada 22. janvārī Limbažu rajona Mērniekos Veltas un Dzintara Kalniņu ģimenē. Izglītību ieguvusi Korģenes pamatskolā, Salacgrīvas vidusskolā, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, Liepājas pedagoģiskajā institūtā (specialitāte - sākumskolas pedagoģija un metodika).
No 1975. gada līdz 1982. gadam strādāja Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā (sekretāre – mašīnrakstītāja, laborante, vēlāk zinātniskā līdzstrādniece). No 1984. gada līdz 1985. gadam skolotāja, bibliotekāre Ogres rajona Oškalna astoņgadīgajā skolā, 1985. gadā audzinātāja Limbažu rajona kolhoza „Padomju zeme” bērnudārzā. 1986. gadā sāka strādāt Pāles pamatskolā – vispirms bija mācību pārzine, vēlāk vēstures un latviešu valodas un literatūras skolotāja. No 1994. gada līdz 2000. gadam amatu apvienošanas kārtībā bija vēstures skolotāja arī Korģenes pamatskolā.
Kopš 1997. gada ir arī Pāles pagasta novadpētniecības muzeja vadītāja.
1998. gadā Rasma Noriņa kļuva par Luda Bērziņa prēmijas laureāti.
Pašlaik Rasma Noriņa Pāles pamatskolā ir ne vien vēstures un latviešu valodas un literatūras skolotāja, bet arī klases audzinātāja. Turpina darbu Pāles novadpētniecības muzejā, to papildinot ar jaunām ekspozīcijām. Izzinājusi un apguvusi plašu materiālu klāstu, kas izmantots, lai izveidotu ekspozīcija „Mēs - Vidzemes lībiešu pēcteči”, kas guvusi īpašu atzinību. 2003. gadā žurnālā „Latvijas Zinātņu Akadēmijas vēstis” (Nr. 5 - 6) R. Noriņa publicējusi rakstu „Svētciema lībiešu dzimtu pēcteči 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimtā”.
Rasma Noriņa piedalās arī citu projektu izstrādē. Kopā ar rajona vēstures skolotājiem izstrādāja novada vēstures grāmatu, kas pašlaik tiek sagatavota iespiešanai. Piedalījusies Kultūrkapitāla fonda projektu konkursā, lai iegūtu līdzekļus novadpētniecības darbam. Izstrādājusi un realizējusi projektu „Niedrāju – Pilkas purva takas atjaunošana”.
2003. gadā ieguvusi Tenteļa prēmiju, ko piešķir Limbažu rajona vēsturniekiem, par pedagoģisko, novadpētniecisko un metodisko darbu Latvijas un novada vēstures aktualizēšanā.
Par tradicionālās kultūras mantojuma un novada savdabības glabāšanu, aizsardzību un kopšanu saņēmusi LR Kultūras ministrijas, Kultūrkapitāla fonda un V/A Tautas mākslas centra Lielo Folkloras Gada balvu 2003.
Noriņš Arvīds
(19. septembrī 1924 Salacgrīvā) – aktieris, režisors, mākslinieks multiplikators, apveltīts ar izteiksmīgu balsi. Sieva S. Noriņa. Beidzis 1943 Valsts Elektrotehniskās fabrikas (VEF) arodskolas elektrotehnikas nodaļu, 1948 Rīgas 8. vakara vidusskolu. 1950 beidzis Latvijas PSR Teātra institūtu, līdz ar viņu uz Liepāju atnākušie kursa biedri K. Kiršteins, A. Maizuks, M. Mālkalne, S. Noriņa, A. Stankevičs, Z. Stungure, V. Zvaigzne. 1950-52 Liepājas teātra aktieris. 1954-63 Leļļu teātrī. Kopš 1963 Rīgas kinostudijas leļļu filmu grupas multiplikators, 1966-84 aktieris animators.
Noriņš Hermanis
Pulkvedis leitnants, apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni
 Dzimis 1896. gada 19. jūnijā Ķirbižu pagastā, miris 1934. gada 16. februārī, apbedīts Rīgā, Brāļu kapos. 4. Valmieras kājnieku pulka kapteinis. 1921. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni Nr. 912. Vidējā izglītība, 2 gadus mācījies arī tehnikumā mērniecības nodaļā. 1915. gada augustā iesaukts krievu armijā, dienējis 171. rezerves kājnieku pulkā, no kura nosūtīts uz Pleskavas praporščiku skolu. Pēc tās beigšanas 1916. gada februārī pārcelts uz 11. Sibīrijas strēlnieku pulku, tā rindās piedalījies kaujās frontē, saniedzis štabskapitāna pakāpi. Apbalvota ar Staņislava III šķ., Annas III, IV šķ. ordeņiem. No krievu armijas atvaļināts 1917. gada 10. septembrī. 1919. gada 26. maijā brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā, no 29. jūnija rotas komandieris, paaugstināts par kapteini. 9. oktobrī kaujā pie Torņkalna ievainots, ierindā atgriezies 4. novembrī.
1919. gada 19. – 22. novembrī kaujās ar vāciešiem Lielupes krastos Emburgas, Staļģenes un vēlāk Auces rajonā. H. Noriņš, būdams 3. bataljona pagaidu komandieris, atsita vairākus uzbrukumus Lielupes tiltam un Emburgai, neskatoties uz ienaidnieka pārspēku. Vēlāk veda savus karavīrus triecienā un sīvās durkļu cīņās ieņēma Staļģenes muižu un Emburgu.
No 1921. gada 4. robežsargu bataljona komandieris. 1923. gadā beidzis vecāko virsnieku kursus. 1924. gadā paaugstināts par pulkvedi leitnantu. 1927. gadā iecelts par Aizputes kājnieku pulka saimniecības priekšnieku. 1929. gadā apbalvots ar Trīszvaigžņu ordeņa IV šķ. 1930. gadā beidzis bataljonu komandieru kursus.
|
|
