šodien 06.02.2012
vārda dienas svin Dace, Dārta, Dora
|
Paegle Leons
Rakstnieks un pedagogs
.bmp) Dzimis 1890. gada 10. jīnijā Vidrižu pagasta Laučos, miris 1926. gada 28. janvārī Rīgā, apbedīts Meža kapos. L. Paegle bijis rakstnieks un pedagogs. Dzimis kalēja ģimenē. Mācījies Vidrižu pagastskolā (1899-1903), Lēdurgas draudzes skolā (1903-1906) un Valmieras skolotāju seminārā (1906-1910). No 1910. gada līdz 1911. gadam skolotājs Krimuldas pagastskolā, no 1911. gada rudens dzīvojis Vacmīlgrāvī Burtnieku namā un strādājis A. Dombrovska fabrikas skolā, darbojies atturības biedrībā "Ziemeļblāzma". 1912. gadā ieguvis tautskolotāja tiesības vēsturē un krievu valodā. No 1914. gada līdz 1917. gadam studējis A. Šaņavska Maskavas Tautas universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte, strādājis par skolotāju, darbojies Latviešu palīdzības biedrībā un Kultūras birojā, lasījis lekcijas. 1917. gadā Maskavas latviešu skolu padomes priekšsēdētājs, ievēlēts Kurzemes zemes padomes izpildkomitejā. 1919. gadā atgriezies Latvijā, bijis Rīgas 1. vidusskolas pārzinis un viens no skolu sistēmas reformatoriem Latvijā, lasījis lekcijas pedagogu kursos.
Par darbošanos LKP 1921. gadā apcietināts. Pēc atbrīvošanas līdz lēmuma atcelšanai par izsūtīšanu no Latvijas dzīvo nelegāli. 1922. gadā ievēlēts Ārpusskolas izglītības kongresu padomē un bijis šīs padomes lektors. 1922. un 1925. gadā kā kreiso arodnieku kandidāts ievēlēts Rīgas pilsētas domē. 1922.-1923. gadā ilgāku laiku atradies apcietinājumā. Pēc amnestijas 1923. gadā vairākus mēnešus uzturējies Vācijā, 1924. gadā- Itālijā. 1925. gadā atkārtoti apcietināts, 1925. gada maijā slimības dēļ pret drošības naudu atbrīvots.
Paegle rakstījis dzejoļus, prozas darbus un lugas. Pirmā literārā publikācija- dzejolis "Audējai" laikraksta "Latvija" literārajā pielikumā 1908. 1./14.XI. Dzeja apkopota krājumos "Jauno vanagu sasaukšanās"(1921), "Spārni", "Karogi" (abi 1922), "Cietumi nelīdz", "Leons Paegle dzejo intīmi" (1923). Paegles lirikā vērojama latviešu romantiskās dzejas (F. Bārdas, Aspazijas, J. Raiņa) ietekme. Izteiksmes amplitūda mainās no rotaļīgi liriskas, maigas līdz asi ekspresīvai, pat naturālistiskai. Darbos spēcīgs cilvēka gara brīvības un varmācības kontrastējums. Intīmais pārdzīvojums izpaužas spilgti jutekliskā tēlainībā.
Paegles prozā mākslinieciski pārliecinošākie t.s. jaunatnes stāsti- "Ceļā", "Rej, rej, Krancīt!", "Pieci rubļi" u.c., kuros izteikts protests pret cilvēciskas pašcieņas pazemojumiem, asa netaisnības izjūta. Stāsti izdoti krājumos "Darba bērni" (1921), "Pār sāpju slieksni" (1922), "Kas atsēdēs?" (1928). Cilvēka garīgi brīvas, radošas attīstības problēmas skartas arī Paegles agrīnajos darbos "Gāju putni" (1912) un "Purva tvaiku" (1913), kas 1923. gadā apvienoti romānā "Kurš mani mīl?". Romānā "Izpostītie" (1926) uz pēckara Latvijas lauku fona risināts melodramatisks fatālas, mīlestības stāsts. 1924. gadā žurnālā "Domas" publicēts nepabeigtais romāns "Nāves cilpa", kurā vērienīgi un ekspresīvi zīmēts 1. pasaules kara laiks.
Paegle sarakstījis 20 lugu un veidojis skatuves šarādes par aktuāliem politiskiem jautājumiem. Publicistiski politiskā teātra ievirzē veidotas lugas "Laikmijos" (teātrī 1916, publicēta 1917), "Augšāmcelšanās" (1919), "Gadsimtu sejas" (1921), "Iela" (1922) u.c. Paegle rakstījis arī lugas bērniem, no kurām populārākās- pasaku lugas "Ugunsputns" (teātrī saīsināti 1925., pilnīgi 1952., grāmatā 1947.) un "Runga, iz maisa!" (1926., teātrī 1927.). J. Raiņa ideju drāmu tradīcijās veidota luga "Dievi un cilvēki" (1914). Paegles lugas rakstītas galvenokārt saistītā valodā. Pēc lugas veidots Jāņa Mediņa operas "Dievi un cilvēki" (1922) librets).
Paegle atdzejojis A. Bloka poēmas "Divpadsmit" un "Skiti" (abas 1923), tulkojis G. Hauptmaņa lugu "Audēji" (1918); periodikā publicēti vairāki M. Ļermontova, A. Puškina u.c. autoru darbu atdzejojumi. Paegle sastādījisun tulkojis vairākas mācību grāmatas- "Vālodzes šupulis" (1920-23, kopā ar L. Laicenu), "Ievads vēsturē" (1920, 1925), "Seno laiku vēstures hrestomātija" (1921) u.c. 1959. gadā atklāts Leona Paegles memoriālais muzejs Vidrižu Laučos.
Paegle Vaira
Limbažu pilsētas dzimtsarakstu nodaļas vadītāja
 Aira Paegle (dzim. Muste) piedzima 1938. gada 27. jūnijā plkst. 14:00 Dobeles slimnīcā. Vecāki mamma Erna Muste, un tēvs Herberts Muste bija ierēdņi. Tēvs beidzis Valsts Tehnikumu, mamma 1929. gadā Dobeles vidusskolu.
1940. gadā Aira ar vecākiem pārcēlās uz Limbažiem. Viņi dzīvoja Pils ielā – 4, Šķiltermājā. Vecāki strādāja pastā. Kad Aira pārcēlās citu dzīves vietu Limbažos, tad viņa blakus mājai iestādīja kastani (uz dēla astoņpadsmit gadiem). Viņa priecājas, ka tas aug vēl šobrīd.
1958. gadā Aira pabeidza Limbažu vakara vidusskolu.
No 1957. gada līdz 1967. gadam strādāja Limbažu pastā.
Kad 1967. gadā tika nodibināts Limbažu rajons (tagad Limbažu novads), tad Aira tika iecelta par rajona Dzimtsarakstu nodaļas vadītāju, kur strādā vēl šobrīd.
Viņa teic, ka šis darbs viņai ļāvis apvienot vairākas lielās mīlestības – gan vēlmi iedziļināties cilvēku likteņos ( agrāk spēlējusi arī tautas teātrī), gan kaislību lasīt dzeju. Tieši ar šo prasmi viņa iekritusi acīs, kad tika meklēts kandidāts dzimtsarakstu vadītāja amatam.
Viņas darbs ir atbildīgs, prasa lielu precizitāti. Darba pienākumos ir arī dažādu grozījumu izdarīšana reģistros, sākot ar uzvārdu un vārdu maiņas, beidzot ar kļūdu labošanu aktos. Darbs prasa specifiskas zināšanas. Aira Paegle labprāt atceras Ārijas Iklāvas pirms gadiem 20 - 25 organizētos pieredzes apmaiņas seminārus par laulību reģistrācijas tradīciju kopšanu. Aira pati ir bijusi 16 reizes uzaicināta kā laulību lieciniece.
Tagad Limbažu pilsētā ir izveidojusies tradīcija sarīkot svinības tiem limbažnieku pāriem, kuri laulībā ir nodzīvojuši 25 gadus un vairāk. Teātra mājā ir iekārtota laulību zāle, kurā joprojām laulības reģistrē arī Airas Paegles kundze. Aira ir arī sadarbojusies ar Limbažu MRS vīru vokālo ansambli – 30 gadu garumā viņa koncertos bija ansambļa programmas vadītāja.
Paucītis Kārlis
Grāmatnieks
  Dzimis 1866. gadā daudzbērnu ģimenē.
1901. gadā Vidzemes gubernatora kungs atļāva “zemniekam Kārlim Paucītim atvērt drukātavu un grāmatu pārdotavu Limbažos, Cēsu ielā, Munca namā”. Viens no sava laika rosīgākajiem grāmatniekiem. Viņš izdeva vairākus laikrakstus, ko pats rediģēja un iespieda : “Limbažu ziņas”. Reliģiski sektantiska rakstura laikraksts, kas iznāca latviešu, krievu, vācu valodā no 1908. gada līdz 1909. gadam reizi nedēļā. Laikraksts bija 4 - 8 lpp. biezs. Šim pirmajam K. Paucīša dibinātajam laikrakstam bija zināma līdzība ar “Ventspils Apskatu”, jo arī “Limbažu Ziņām” bija reliģiski sektantisks raksturs. 1909. gadā izdevējs pārvērta “Limbažu Ziņas” kristīgā nedēļas laikrakstā “Vienības Vēstnesis”, kurš pastāvēja līdz 1914. gadam. “Bērnu Draugs”. Reliģiski ētiska rakstura pielikums “Vienības Vēstnesim”. Iznāca no 1911. gada līdz 1914. gadam reizi nedēļā.
K. Paucītis savā veikalā un izdevumos centās tautai rādīt ceļu uz debesīm. Paucītis izdeva veselu virkni grāmatu ar praktiskiem padomiem (biškopībā, salmu pinumos) un Dieva valstības apcerēm. K. Paucītis izdeva apmēram 25 grāmatas, lielākoties reliģiska satura. Autoru vidū ir populārais mācītājs Kārlis Belavs (1906. gadā - latviešu dziesmu grāmatas vēsture “Dziedait tam Kungam jaunu dziesmu”), skolotājs Dāvis Brūkšis (1913. gadā - “Saīsinājumi rakstos līdz ar svešvārdu tulkošanu un paskaidrošanu” un tulkoti stāstiņi “Maziņā bitīte”, 1917. gadā - “Kristāmie vārdi” jeb priekšvārdi ar attiecīgiem paskaidrojumiem, sakopoti pēc vairākiem kalendāriem”), mācītājs un skolotājs Jānis Goba, alojietis, (1904. gada brošūra “Kā izaudzināt un sagatavot salmus pinumiem”, 1908. gadā “Par dziesmām un dziedāšanu”, 1909.gadā ābece “Pirmie soļi”, 1904. gadā Puškina pasakas “Zvejnieks un zivtiņa” tulkojums), E. Kaimiņš (1909. gadā “Sprediķis par mucām”, 1909. un 1910. gadā vairākas tulkotas reliģiska satura brošūras ar intriģējošiem virsrakstiem : “Vai drīkst un ir iespējams stāties sakarā ar garu valsti”, “Vai modernais cilvēks var ticēt bībelei”, “Ko darīja Dievs pirms pasaules radīšanas”, “Sātana un grēka izcelšanās”, “Vai Dievs ir gluži bez vainas, kad cilvēks aiziet pazušanā”), J. Rūķis (1904. gadā “Sistemātiskais diktāts”). Tikai tulkojumus K. Paucīša apgādam devuši : B. E. (1909. un 1910. gadā dažas reliģska satura brošūras, 1911. gadā Kristīnas Rojas stāsts “Saules zemē”), Daudziems un Mellups (katram pa reliģiska satura brošūrai 1910. gads), Marta Z. (1911. gadā Kristīnas Rojas stāsts “Klusinātas ilgas”). No pārējiem K. Paucīša izdevumiem var nosaukt kādu Mārtiņa Lutera mazā katehisma izdevumu (1909.), Kristīnas Rojas stāsta “Pazudušais dēls” tulkojumu (1911.) K. Paucīša grāmatu un rakstāmlietu tirgotavā Limbažos, Baumaņu Kārļa laukumā 1 piedāvāja skolas grāmatas, mācību līdzekļus, burtnīcas.
1919. gada sākumā Kārli Paucīti Valmierā nošāva lielinieki. Pēc K. Paucīša nāves grāmatniecības uzņēmums pārgāja viņa sievas Lizes Paucītes (1870 - 1975) īpašumā. Viņa paturēja K. Paucīša firmas nosaukumu. Grāmatu veikala izkārtnē rakstīts “K. Paucits. Grāmatu un rakstamu lietu tirgotava, grāmatu spiestuve, laikrakstu pasūtīšana”. Grāmatu un rakstāmlietu tirgotavā pārdeva arī tapetes, rakstāmmašīnas, čemodānus, naudas maciņus, portfeļus, rokas somiņas, ceļojumu somas. L. Paucītes grāmatu tirgotavā varēja iegādāties arī visus fotogrāfiem un amatieriem vajadzīgos foto piederumus - plates un filmas dažādos izmēros, derīgas visiem aparātiem, papīru - pastkaršu formātos un mākslas uzņēmumus no firmas A. - S. A. Leibovics Rīgā. Izpildīja pasūtījumus uz visiem foto piederumiem. K. Paucīša tipogrāfiju un apgādu vadīja dēls Jūlijs Paucītis (1901 - 1965). Trīsdesmitajos gados viņš tipogrāfiju ieguva savā īpašumā, un turpmāk iespieddarbos atzīmēts, ka tos iespiedis J. Paucītis Limbažos, Burtnieku ielā 4. Spiestuvē bija 12 burtliči. Spiestuve atradās ēkas otrajā stāvā, kur bija kādas četras istabas. Papīru veda no Rīgas. Jūlijs Paucītis izdeva sēriju bērniem “Mazais grāmatnieks”, tajā pavisam iznāca sešas grāmatiņas, visas - Augusta Melnalkšņa oriģināti (“Mani puikas gadi”), sastādījumi (“Ziemassvētku stāsti”) vai tulkojumi (R. Kiplinga, P. Rozegera un citu autoru stāsti). J.Paucītis iespieda vairākus periodiskus izdevumus, starp tiem “Limbažu Vēstnesi”.1937. gadā viņš izdeva un iespieda “Limbažu pilsētas saistošus būvnoteikumus”. J. Paucīša spiestuve izgatavoja arī sēru lentes, sēru ielūgumus un sēru dziesmu lapiņas , iesvētību ielūgumus, kristību ielūgumus.
Kā daudzi latvieši, arī J. Paucītis 1944. gada rudenī devās svešumā. Viņš mira 1965. gadā ASV.
Pētersone Milda
Profesore
Dzimusi 1910. gada Ungurpils pagasta Stīparu mājās saimnieka ģimenē. Pēc Alojas pagasta Cerību I pak. pamatskolas beigšanas mācījusies Mazsalacas ģimnāzijā, pēc tam Kaucmindes mājturības skolā un LU Dabas zinību nodaļā. Pirms 2. pasaules kara bijusi Talsu mājturības skolas priekšniece.
1946. gadā apbalvota ar medaļu par centīgu darbu LTK laikā. 1950. gadā aizstāvējusi zinātņu kandidāta disertāciju par tēmu ‘’Pupu šķirnes Vicia Faba uzturvērtība’’. Pēc LPSR ZA Eksperimentālās un klīniskās medicīnas ZPI izveidošanas darbs turpinās bioķīmijas virzienā. M. Pētersone 1965. gadā aizstāvējusi doktora disertāciju par tēmu: ,,Ķemeru kūdras dūņu un sērūdens darbības mehānismā uz sensibilētu dzīvnieku organismu un slimniekiem ar renmatoido polistrītu’’. No 1967. gada līdz 1975. gadam strādājusi LLA Pārtikas rūpniecības tehnoloģijas fakultātē par profesori.
Puriņš Augusts
 7. Siguldas kājn. pulka kaprālis.
Lāčplēša Ordenis piešķirts 1920. gadā
Dzimis 1893. g. 6. apr. Bīriņu pag. zemkopja ģimenē.
Krievu armijā iesaukts 1916. g., dienējis 120. rezerves kājn. pulkā, pēc tam artilērijā, piedalījies kaujās Rumānijas frontē. 1917. g. okt. atgriezies mājās.
Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. g. 16. jūn., ieskaitīts Ziemeļlatvijas rezerves pulkā. Pēc tam nosūtīts uz Liepāju, tur cīnījies pret bermontiešiem; pēc to sagrāves piedalījies kaujās Latgalē. 1920. g. paaugst. par seržantu.
1920. g. 18. janv. Latgalē P. ar savu nodaļu brīvprātīgi devās ienaidnieka aizmugurē, piepešā triecienā Marusovkas sādžai sacēla tā rindās paniku un šo sādžu ieņēma, kā rezultātā mūsu rotai bija iespēja virzīties uz priekšu un izpildīt tās dienas kaujas uzdevumu.
Atvaļināts 1921. g. 1. febr. Jaunsaimnieks Bīriņu pag. Brīvzemniekos. Pēc 2. pasaules kara strādājis vietējā kolhozā. Miris 1974. g. 20. maija. Apbedīts Sējas pag. Stenderes kapos.
Putniņš Andris
Amatieru teātra aktieris, deputāts
A. Putniņš dzimis 1932. gada 9. maijā Umurgā, tagad Limbažu rajonā skolotāja četru bērnu ģimenē, miris 1999. gada 10. augustā, apbedīts Cēsu Meža kapos). Bijis ražošanas vadītājs, amatieru teātra aktieris. P. Putniņa brālis, V. Rudzīša svainis. Mācījies Vecpiebalgas septiņgadīgajā skolā, no 1948. gada līdz 1956. gadam Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā, ar 4 gadu pārtraukumu, iesaukuma dēļ kara aviācijā. Studējis neklātienē Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātē, ko nepabeidza. No1956. gada līdz 1957. gadam autobraukšanas instruktors Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā. No1957. gada līdz 1969. gadam strādājis Cēsu autoremontu rūpnīcā, meistara palīgs, meistars, galvenais mehāniķis, ceha priekšnieks, ražošanas daļas vadītājs. Pretojies rusifikācijas centieniem rūpnīcā. No 1969. gada līdz 1991. gadam Cēsu autotransporta apvienības vadītājs. Uzlaboja kadru sastāvu, atbrīvojoties no agrāk darbā pieņemtiem zemas kvalifikācijas ieceļotājiem. Ievērojami paplašināja uzņēmumu – no autokombināta līdz ražošanas apvienībai ar iecirkņiem Ainažos, Limbažos, Saulkrastos, Siguldā, Ērgļos. Šī uzņēmuma 13. direktors un 1. direktors latvietis. A. Putniņa darbībai nozīmīga loma latvietības saglabāšanā Cēsīs. Vadījis jaunas ražošanas bāzes un administratīvā korpusa būvi Cēsīs, Poruka ielā. Darbojies kā aktieris un daiļlasītājs Cēsu tautas teātrī. Ilggadīgs Priekuļu lauksaimniecības tehnikuma automobilistu nodaļas kvalifikācijas komisijas priekšsēdētājs. Kopš 1992. gada pensijā. Darbojies Cēsu tautsaimnieku klubā. Bijis E. Kides palīgs 5. Saeimā. Cēsu pilsētas domes deputāts. 2000. gadā Cēsīs pie autotransporta apvienības administratīvās ēkas A. Putniņam atklāta piemiņas plāksne. |
|
