šodien 22.05.2012
vārda dienas svin Emīlija, Mīle un visu neparasto vārdu diena
|
Skride Arnolds
koru diriģents, sabiedrisks un kultūras darbinieks,
 Esmu dzimis 1927. gada 15. aprīlī.
Savu kordiriģenta darbību sāku pēc desmit gadu vijolnieka darbības Dailes teātrī. Paralēli mācībām Jāzepa Mediņa mūzikas skolā, vēlāk arī Latvijas konservatorijā, to nebeidzot, sāku vadīt Latvijas Izdevniecību un grāmatu tirdzniecības darbinieku kori "Varavīksne". No 1960. gada strādāju ar Latvijas Neredzīgo biedrības kori "Jolanta", un ar 1969. gadu paralēli arī ar Limbažu kultūras nama kori "Pūt, vējiņi", kuriem abiem par labiem sasniegumiem tika piešķirts Tautas kora nosaukums. 1974. gadā Maskavā tautsaimniecības sasniegumu izstādē Limbažu koris konkursā ieguva I pakāpes diplomu, kora diriģentu apbalvoja ar Zelta medaļu un naudas prēmiju (šis brauciens man arī deva iespēju iepazīties ar manu dzīvesbiedri Līgu (viņai nācās pēkšņi aizstāt mūsu koncertmeistari), ar kuru apprecējāmies 1978. gadā). Ar koriem "Jolanta" un "Pūt, vējiņi" tika nostrādāti 25 gadi. Īpaša vieta bija darbam ar "Jolantu". Nācās ieguldīt daudz enerģijas, lai neredzīgo cilvēku tumsas pasaulē ienestu gaismu un dzīves prieku ar mūzikas palīdzību. Šajā periodā 10 gadi strādāti arī par Limbažu rajona koru virsdiriģentu. Nodibināts un vadīts sieviešu koris "Gundega". Trīs gadus vadīju Jēkabpils rajona skolotāju kori, arī citus koru kolektīvus. Jauns darba cēliens sākās ar Atmodu. Pie Tautas Frontes tiek dibināta Daudzbērnu ģimeņu biedrība, un tās ietvaros es izveidoju daudzbērnu ģimeņu kori "Dēkla", kurā dalību ņēma vairāk kā 50 ģimeņu. Vēlāk šis koris kļuva par Rīgas Latviešu biedrības kori. 1999. gadā koris atzīmēja savas darbības desmito gadadienu, esmu šī kora mākslinieciskais vadītājs un diriģents. Pēc Rīgas Latviešu biedrības nama atbrīvošanas no padomju virsniekiem namā organizēju Latvijas jauno talantu koncertciklu - konkursu "Talants - Latvijai". Tajā jau devīto gadu piedalās Latvijas mūzikas skolas ar apmēram 350 dalībniekiem, kuri katru gadu konkursa divās kārtās iegūst godalgotas vietas un naudas stipendijas, kuras piešķir Latvijas Bērnu fonds. Noslēgumā tiek rīkots plašs laureātu koncerts.
Iekļaujoties Rīgas Latviešu biedrības atjaunošanas procesā, esmu ticis ievēlēts biedrības Domē un Valdē. Ir realizētas jaunas idejas - 1997. gadā dibināts Latvijas Jauniešu simfoniskais orķestris (esmu orķestra direktors), kurš talantīgā jaunā diriģenta Mārtiņa Berga vadībā sasniedzis teicamus rezultātus gan Latvijā, gan ārvalstīs (piemēram, 1999. gada pavasarī Šveicē). Orķestra darbības galvenā ideja - radīt jaunajiem mūziķiem prakses iespējas orķestra darbā, jo šī pieredze ir nenovērtējams ieguvums nākamajiem mūziķiem.
1997. gadā nodibināts arī Rīgas Latviešu biedrības Nacionālais vīru koris, tajā iesaistīti dziedātāji no visas Latvijas. Jau Rīgas skatē 95 dalībnieku koris apliecināja savu varēšanu un ieguva pirmo vietu, bet Dziesmu svētku republikas skatē ierindojās labāko vīru koru finālistu grupā. Par šā kora māksliniecisko vadītāju un diriģentu tika uzaicināts prof. Edgars Račevskis. Viņa vadībā 1999. gada pavasarī starptautiskajā konkursā Vācijā koris klasiskajā programmā ieguva zelta medaļu, bet tautas mūzikā - sudraba medaļu.
Skride Māra
Kordiriģente
.bmp) 10 gadus bijusi Limbažu rajona koru virsdiriģente. Sabiedriskās un kultūras dzīves darbiniece.
Aktīva Atmodas notikumu dalībniece. Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeņa Goda zīmi. Māra Skride dzimusi 1940. gada 24. martā Jelgavā. Mācījusies Ķekavā, Inčukalnā, Stendē, Dobelē, Asaros. Pabeigusi Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolu, pēc tam Jāzepa Vītola Valsts konservatoriju (tagad Mūzikas akadēmija). Studiju laikā un pēc konservatorijas beigšanas Māra Skride vairākos pašdarbības koros strādājusi par kormeistari, dziedājusi solo. Bijusi klāt Rīgas kamerkora AVE SOL tapšanā un organizēšanā, rakstījusi kora hroniku, dziedājusi. Strādājusi ar vokālajiem ansambļiem Rīgā, Stelpē, Vecumniekos, Skultē, vēlāk ar vīru vokālo grupu „Arājs”. Ar „Arājiem” strādā jau 35 gadus. Regulāri saņēmuši godalgas zonu un republikas skatēs. Ilgi vadījusi Vecumnieku vīru kori un iegūtas 1. vietas zonu skatēs, 2. vieta republikā. 20 gadus strādājusi ar jaukto kori “Skulte”. Pēdējos 5 gadus strādā ar Limbažu kultūras nama jaukto kori „Doma”.
Ar grupu „Arājs” regulāri piedalījušies TV un radio raidījumos, republikas un agrāk arī PSRS valdības pasākumos un koncertos. Par ansambli uzņemtas vairākas filmas, ieskaņota plate. Par ievērojamo ansambli 2002. gadā Ēriks Hānbergs uzrakstījis grāmatu „Dziedošie bruņurupuči” . Mārai Skridei izveidojusies laba sadarbība ar SIA b/o „Likteņstāsti” izdevēju Anitu Mellupi.
Daudz koncertēts Latvijā un ārzemēs. Ar tautas dziesmu programmu „Senā daina, kļūsti spīva” 5 gadus apbraukāta Latvija kopā ar Elzu Radziņu un flautistu Imantu Snorbi, sieviešu koklētāju ansambļiem. Koriem lielākie notikumi bija piedalīšanās koru skatēs, Dziesmu svētkos rajonos un Rīgā. 10 gadus bijusi Limbažu rajona koru virsdiriģente. Māra darbojās arī Emīla Melngaiļa 120. un 125. dzimšanas dienu svētku orgkomitejā. Melngaiļa svētkos sabrauca ap 200 dziedātāju. 2004.gada rudenī ar Limbažu kultūras nama jaukto kori “Doma “.
Starptautiskajā Ziemassvētku koru mūzikas festivālā Čehijā ieguva 3. vietu.
2005. gada septembrī veidojusi scenāriju un režisējusi Ausekļa 155. dzimšanas dienas sarīkojumu – „Kas mēs bijām, esam, būsim laikā”. Ar kori „Doma” izveidota koncertprogramma „Saulesgrieži”, kurā izmantotas Selgas Mencas un Annas Veismanes (M. Skrides meita) komponētās dziesmas ar V. Plūdoņa tekstiem. Atmodas gados darbojusies Latvijas Tautas frontes Skultes grupā, Limbažu TF valdē un vēlāk arī LTF valdē. Skultē un Saulkrastos kopā ar domubiedriem cīnījušies pret labāko zemju izdalīšanu tā saucamajām dārzkopju sabiedrībām.
Rīkojusi dažādus koncertus ar patriotisku un latvisku noskaņu. 1990.gadā „Arāja” koncertus Dānijā sākuši ar Latvijas valsts himnu, neskatoties uz to, ka grupai līdzi bijuši cilvēki no Drošības komitejas. Saviļņojoši brīži piedzīvoti Tautas frontes kongresos, Tautas manifestācijā, Barikāžu naktīs, liesmojošajā „Baltijas ceļā”, valsts karoga iesvētīšanā Skultē un citviet Latvijā.
Tagad Māra Skride vairākus gadus Rīgā janvāra mēnesī koncertzālē „Ave sol” organizējusi Barikāžu atceres pasākumus, kuros piedalās kinooperatoru A. Slapiņa, G. Zvaigznes, J. Podnieka ģimenes, tuvinieki un draugi. Sarīkojumā dzied viņas vadītie kori un ansambļi, kā arī uzaicinātie solisti un ērģelnieki un Limbažu bērnu mūzikas skolas vijolnieki.
Skrīna Tamāra
Dzejniece
T. Skrīna dzimusi 1950. gada 18. aprīlī Limbažu rajona Brīvzemnieku pagastā. Dzejniece.
Dzimusi krāsotāja un šuvējas ģimenē. Beigusi Priekuļu astoņgadīgo skolu (1965) un turpinājusi mācības toreizējā Valmieras 11. varoņu komjauniešu vidusskolā (tagad Valmieras Valsts ģimnāzija) (1968). Strādājusi Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā par šķeterētāju (1969-1993).
Pirmā publikācija - dzejoļi "Smieties ir jāprot" un "Mēness zirgs" Valmieras rajona laikrakstā "Liesma" 1972. gada 31. maijā. 1978. gadā tiek izdots dzejoļu krājums "Dzintars asiņo". Dzejoļu kopa "No vienas saules" tiek publicēta kopkrājumā "Četri" (1986). Dzejoļi un publicistiski raksti regulāri tiek publicēti laikrakstā "Liesma", Valmieras Ķīmiķis", arī "Ludzas zeme" un citur.
Viena no autorēm arī grāmatai "Mēs bijām, mēs esam, mēs būsim"- par Valmieras stikla šķiedras rūpnīcu (2003).
Skujiņa Austra
Dzejniece
  Dzimusi Vidrižu pagasta “Kraukļos” mežsarga ģimenē (pēc pašreizējā administratīvā iedalījuma šīs mājas pieder Sējas novadam). “Kraukļi” ir bijušas Bīriņu muižas mežsargu mājas pie Bīriņu un Skultes pagastu robežas. Kādreiz pēc medībām mežsarga Gustava Skujiņa mājās nakšņojis pats Bīriņu pils īpašnieks barons Pistolkorss. “Kraukļi” - tā ir divu talantīgu, tautā mīlētu dzeijnieču Austras un Rūtas Skujiņas šūpļa vieta.
“Austra jau agrā bērnībā vēlējās daudz ko izzināt, kas citus bērnus nemaz neskāra. Viņai sāpēja citu sāpes, un arvien viņa domāja, kaut tik nenodarītu kādam ļaunu. (..) Viņa prata par daudz ko priecāties un bija arī laimīga. Sevišķi laimīga viņa bija vienatnē ar dabu. Viņa prata klausīties un saprast dzīvnieku, koku un puķu valodu.” (māsas Mildas Ložas atmiņas).
Tēva mājās mīļākā vieta bija gārša, un vēstulē māsai Mildai 1921. gadā Austra raksta:” ..aizgāju uz gāršu. Tur zeme apklāta ziliem un baltiem vizbuļu ziediem, un sirdī ieskanas kā salda mūzika. Bērziem drīz lapas plauks. Gaiss trīc no skaņām un smaržām. Drīz atlaidīsies dzeguzes un tad zvanīs visu dienu, un stāstīs par dienvidiem.. Nāc paklausies, kā gārša šalc un ūdeņi runā, tad Tu tapsi pilna spēka un gribas. “Austra bērnībā un skolas gados bija ļoti, ļoti jūtīga un mīļa. Viņa laimē staroja ja izjuta kāda draudzību, mīlestību, atzinību.
Austru Skujiņu vilināja un aicināja pilsēta. Pilsētā it kā sākās Austras jaunā dzīve - te atplaukst viņas dzejas pasaule. Pirmās publikācijas 1926. gadā, pirmais dzejolis “Sapņi”, pēc tam regulāri laikrakstos publicēti Austras Skujiņas dzejoļi. Viņa darbojusies arī literātu grupās “Trauksme” un “Zaļā vārna”.
“Austra bija lieliska sarunu biedre ar asu domāšanu, humora izjūtu, asprātīga, atjautīga. Viņas galvā it kā iebūvēta IBM mašīna ar ātrām, precīzām, trāpīgām atbildēm. “(māsas Hertas Zāmueles atmiņas).
Austrai Skujiņai bija daudz draugu - īpaši jaunie, apdāvinātie dzejnieki : J. Grots, A. Čaks, J. Sudrabkalns, V. Lukss.
Draugu nesaprasta un tuvinieku jautājumiem : “Kāpēc tā?” neatbildot, Austra Skujiņa aiziet no dzīves 1932. gada 5. septembrī.
Austras Skujiņas mūžs ir izlasāms viņas dzejā.
Skulte Kārlis
Agronoms, lauksaimniecības organizators
K. Skulte dzimis 1931. gada 28. janvārī Staiceles pagasta "Kabos" (tagad Alojas novadā) saimnieka ģimenē. Bijis agronoms, lauksaimniecības organizators. D. Skultes tēvs. No 1948. gada līdz 1952. gadam mācījies Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā. 1969. gadā neklātienē beidzis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultāti. No 1952. gada līdz 1954. gadam strādājis Raunas mašīnu traktoru stacijā. No 1954. gada līdz 1957. gadam karadienestā Turkmēnijā, traktorists. No 1957. gada līdz 1991. gadam strādājis Raunas kolhozā Sarkanais oktobris : laukkopības brigadieris, agronoms, kopš 1965. gada priekšsēdētājs. Apbalvots ar PSRS ordeni Goda Zīme, diviem Darba Sarkanā Karoga ordeņiem un medaļu Darba Veterāns. 1991. gadā pensionējies, zemnieku saimniecības Kabi īpašnieks Raunas pagastā.
Smilga Ivars
Profesors un Rektors, bankas direktors
Dzimis 1892. gada 2. decembrī Mežurgu māju saimnieka Teņa Smilgas ģimenē. Partijas un valsts saimnieciskais darbinieks Padomju Krievijā. Par savu bērnību viņš rakstījis: ,,Mana māte un tēvs bija inteliģenti cilvēki. Atceros tēva bezgalīgos stāstus no grieķu mitoloģijas, kuras patiess cienītājs viņš bija. Pēc savas politiskās pārliecības viņu varētu pieskaitīt pie demokrātiem – apgaismotājiem.’’
Ivars Smilga jau agrā jaunībā, būdams Valmieras reālskolas audzēknis, 1907. gadā iestājās SDSP. Studiju gados Maskavā pilnībā nostiprinājās viņa marksistiskie uzskati. 1917. gadā viņš tiek ievēlēts KSDS(b)P CK. Pilsoņu kara laikā I. Smilga kā kara revolucionārās komitejas loceklis līdz 1921. gadam ir saistīts ar armiju, bet pēc tam pāriet saimnieciskajā darbā: no 1921. gada līdz 1923. gadam ir kurināmā pārvaldes priekšnieks un Augstākās tautas saimniecības padomes priekšsēdētāja vietnieks. No 1924 gada līdz 1926. gadam ir Valsts plāna priekšsēdētāja vietnieks, līdz 1927. gadam Pļehanova v.n. tautas saimniecības universitātes profesors un rektors. 1927. gadā neilgu laiku Tālo Austrumu bankas direktors. I. Smilga 1927. gada decembrī izslēgts no partijas kā piederīgu pie Trocka – Zinovjeva bloka, jo uzstājies pret Staļina un viņa piekritēju uzskatiem, un izsūtīts trimdā uz Sibīriju. Pēc kļūdu atzīšanas 1930. gadā tiek atkal uzņemts partijā. Pēc atgriešanās Maskavā strādā Augstākajā tautas saimniecības Mobilizācijas pārvaldē par priekšsēdētāja vietnieku, bet no 1933. gada Valsts plāna komitejā par pr-ja vietnieku Vidusāzijas sektorā, bet 1934. gadā tiek atsaukts un atvaļināts. 1935. gada naktī no 1. uz 2. janvāri viņu arestē un aizsūta uz Verhņeuraļskas politizolatoru. No turienes viņu 1938. gada sākumā pārved uz Maskavu un 26. martā nošauj.
Smilgas sieva N. Polujana– Smilga tiek arestēta 1936. gada naktī no 1. uz 2. jūniju, ieslodzīta Solovku salās un vēlāk nošauta. I. Smilgas vecākā meita Tatjana arestēta 1939. gadā, bet jaunākā – Natālija 1949. gadā. Sākumā ieslodzīta Butirku cietumā, bet vēlāk pārsūtīta uz Kazahiju. Abas reabilitētas tikai pēc Staļina nāves.
Ivara Smilgas brālis Pāvils Smilga arestēts 1936. gadā un gājis bojā kādā no nometnēm, bet viņa dēls Vladimirs kritis 1942. gadā. Bijis Latvijas šujmašīnu sabiedrības līdzīpašnieks. Mācījies Puikules pagasta skolā. Alojas draudzes skolā, Smoļenskas pilsētā skolā un Kuldīgas skolotāju seminārā. Rakstījis ‘’Pēterburgas Avīzēs’’ ar pseidonīmu ,,Celmlauzis’’. Darbojies bēgļu apgādā.
|
|
