Rakstvedis – sekretārs, grāmatvedis, avīzes redaktors, rosīgs sabiedrisks darbinieks. Notiesāts par pretošanos padomju varai.

Voldemārs Dambītis dzimis 1893. gada 31. martā Cēsu apriņķa Lielstraupes pagastā zemnieku ģimenē. Darba gaitas sācis par rakstveža palīgu Stalbes pagastā, vēlāk rakstvedis Mazstraupes pagastā. Par aktīvu atbalstu jaunās Latvijas valsts veidošanās laikā (1919) saņēmis Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa rakstisku pateicību. 1920. gadā pieņemts darbā Limbažu pilsētas valdē par rakstvedi – sekretāru. Vienlaikus veicis rosīgu sabiedrisko darbību. Bijis Limbažu pilsētas valdes loceklis, Dzimtsarakstu biroja vadītājs, Saviesīgās biedrības valdes loceklis, Brīvprātīgās ugunsdzēsēju biedrības un citu organizāciju grāmatvedis, apmācījis jaunākos grāmatvežus, organizējis krājaizdevu sabiedrības apkārtējos pagastos, avīzes „Limbažu Vēstnesis” redaktors. Vadījis tautas skaitīšanu, kas tajos laikos notika ik pēc 5 gadiem. Par labu darbu saņēmis apbalvojumus. Darbu pilsētas valdē turpinājis arī 1940. gadā, nodibinoties padomju varai, tad tā saukusies izpildkomiteja. Tad pārcelts par grāmatvedi namu pārvaldē. Tomēr tieši viņam likts sastādīt izsūtāmo sarakstu, ko V. Dambītis atteicās darīt. Atteicās arī izpildkomitejas priekšsēdētājs (Zaķis), un gandrīz visa izpildkomiteja tika izformēta, darbinieki atlaisti. Sākoties otrai, vācu, okupācijai, V. Dambīti atkal aicināja darbā pilsētas valdē. 1945. gada 24. janvārī V. Dambītis tika apcietināts un aizvests uz Krieviju, 1946. gada 15. aprīlī tur notiesāts uz 5 gadiem par „dzimtenes nodevību, piedalīšanos kontrrevolucionārā organizācijā”. Miris 1946. gada 31.oktobrī soda nometnē Urālos. 
 

 Dzimis 1892.g. 26.septembrī. Lauksaimnieku ģimenē Nabes pagastā. Bijis Rīgas prefektūras 4. Iec. priekšnieks. Apbalvots ar Trīszvaigžņu ordeni.

Limbažu rajons ir bagāts ar muzejiem, taču vispopulārākais Tallinas šosejas malā, Liepupes pagastā, ir Minhauzena muzejs. 1997. gadā muzeju apmeklēja vairāk kā 17000 cilvēku. “Vispateicīgākie klausītāji, protams, ir bērni. Tad man gribas pašai četrrāpus nomesties līdzās mūsu lapsiņai un stāstīt par to brīnumaino Minhauzena onkuli, kuram dzīvē gadījās visneticamākie notikumi. Kad bērnu sejās atspoguļojas pārsteigums, kad pieaugušie smaida, tad man liekas, esmu darījusi tā, kā to vēlētos Minhauzens”, saka ekskursiju vadītāja.
Austru Dekteri bieži sauc par Minhauzena vecmāmiņu, citi viņu dēvē par Minhauzena mazmeitiņu un kundzi, bet patiesībā viņa ir pensionēta skolotāja, Minhauzena muzeja ekskursiju vadītāja, kura daudzo apmeklētāju vidū jau bauda gandrīz tikpat lielu popularitāti kā viņas leģendārais varonis. A. Dekteres dzimtā puse ir Daugavpils, taču uz Vidzemi viņa pārcēlusies jau sen. Ilgus gadus Duntes skoliņā, kur tagad ierīkots muzejs, mācījusi ģeogrāfiju un bijusi arī skolas mācību pārzine. Sākumā muzeja vadītāja bija viņas meita, bet tad Austras kundze nevilšus sāka viņai piepalīdzēt, jo dažkārt ekskursiju bija pārāk daudz. Dekteres kundzei ir informācija par visiem muzejā redzamajiem eksponātiem, jo neskaitāmie barona varoņdarbi notikuši Duntē. Muzejā redzamas ar vienu šāvienu nomedītās pīles. Ar Dunti saistās nostāsts par zirga piesiešanu: Minhauzens iedams uz krogu, savu zirgu piesējis pie mietiņa. Naktī sniegs nokusis, un izrādījās, ka zirgs piesiets pie baznīcas torņa smailes Duntieši savākuši muzejā daudz baronam piederošo lietu- leģionāro dūcīti, zābakus, vīna kausus. A. Dektere stāsta, ka Minhauzena klātbūtne jūtama vēl tagad. Kāds visu nakti grozot gaiļa olu cepamo pannu. Acīmredzot Minhauzena gars naktīs nāk un, kārojot gaiļa olas, lūkojoties pannā. Minhauzena gars esot klāt gan visiem apmeklētājiem, gan tad, kad visi jau devušies pie miera. Kad uz viņa jubilejas laiku netika atvērts solītais krodziņš, Minhauzens pa nakti izmētājis ķieģeļus. Muzejā aplūkojamas arī vecās tāfelklavieres, tur ir arī kāda taurīte, bet vēl joprojām pilna ar ledus gabaliņiem, jo Minhauzens, kad aizbraucis uz Sibīriju, licis kučieriem visu laiku pūst taurīti, lai ar kādu nesaskrietos, bet bijis šausmīgs aukstums un visa skaņa sasalusi. Bet drīz mēs viņu dzirdēsim. A. Dektere izteica cerības, ka 1999. gada 31. jūlijā tiks atkausētas šīs skaņas, proti, Duntē norisināsies 1. Vispasaules meļu salidojums, kur tauta beidzot izdzirdēs Minhauzena balsi. Melš, ka Austra Dektere pati ir liela melotāja un izmelot var pašu lāci no meža. Pašai liekoties, ka pati būtu bijusi visur klāt. Muzeja vadītāja atzīst, ka visiem lielajiem runātājiem esot viena kopīga rakstura iezīme- labsirdība, tāpēc viņu runas cilvēkiem palīdzot atvieglot dvēseli, nu gluži tāpat, kā tas bijis ar Minhauzenu. 
 

 Dzimis Limbažos 1897.g.16.martā skolotāju ģimenē. Piedalījies brīvības cīņās no 1919. g. 13.sept. Siguldas kājnieku pulkā kā leitnants  1921. g. iestājies Rīgas muitā, no 1935.g. valūtas komisijas priekšnieks, no1938.g.Finanšu Ministrijas pārstāvis Latvijas Tirdzniecības Kamerā, bijis Cenu inspektors.Apbalvots ar Trīszvaigžņu ordeni un dažādiem Ārzemju ordeņiem.

 Dzimis 1888.g.13II Ungurpils pag. ,,Vecdreimaņos’’. Lauksaimnieks. Bijis a/s ,,Drošība’’ valdes loceklis. Kalpaka bataljona rindās piedalījies Brīvības cīņās. Bijis Kuldīgas pilsētas galva, Alojas pagasta padomes loceklis.

Dzimis 1895. gada 17. februārī Ungurpils pagasta ,,Jaundreimaņos’’ lauksaimnieka ģimenē, miris 1953. gada 21. jūlijā Adelaidā, Austrālijā. Beidzis institūtu Gatčinā (1912), studējis Pēterburgas Civilinženieru institūtā (1912-1916), pēc tam mācījies karaskolā. Piedalījies I pasaules karā un Latvijas brīvības cīņās O. Kalpaka bataljonā un 3. Jelgavas kājnieku pulka rindās.
Apbalvots ar Atzinības krustu un TZO. Pēc kara beidzis LU Arhitektūras fakultāti 1923.gadā, Rīgas pilsētas galvenais arhitekts (1926-1934), Būvvaldes priekšnieks no 1934. gada līdz 1940. gadam. Nacionālās celtniecības Rīgas celtniecības Rīgas komitejas pr-js, Uzvaras jaukuma izbūves komitejas un profesiju kameras loceklis, Rīgas pilsētas tehnikuma pedagogs no 1926. gada līdz 1934. gadam, bet no 1940. gada līdz 1941. gadam bijis Rīgas valsts tehnikuma pedagogs. Vācu okupācijas laikā – Rīgas pilsētas galva.
1944. gadā emigrējis uz Vāciju, kur strādājis Baltijas universitātē Eslingenā.
Pirmais viņa parakstītais darbs ir konkursa projekts Rīgas centrāltirgum 1923. gadā. Pēc arhitekta diploma iegūšanas P. Dreimanis uzsācis darbu speciāli Rīgas centrāltirgus celtniecībai nodibinātajā akciju sabiedrības ,,Būve’’ būvbirojā kopā ar arhitektiem P. Pavlovu un G. Tolstoju, kuri veic darba zīmējumus. Pēc stāšanās Rīgas virsarhitekta amatā viņš turpinājis darbu pie centrāltirgus projekta kā konsultants. 1925. gadā arhitekts projektējis kinoteātri ,,Palladium’’, 1926. gadā – dzīvojamās rindu ēkas Ropažu ielā un Liepājas ielā, kā arī skolu Bolderājā. Dzīvojamās ēkās viņš ieviesis jaunu būvtipu Rīgā – divu līmeņu dzīvokļus, kuri gan tālāku izplatību nebija guvuši. 1927. gadā projektēta un celta pilsētas bibliotēka Ausekļa ielā. Ārpus Rīgas projektējis Tautas namu Ļaudonā (1924), pamatskolu Allažos (1925) un Latviešu jaunatnes savienības Ropažu organizācijas namu ,,Modriņi’’ (1925). Pēc 1930. gada P. Dreijmanis pats nav vairs projektējis, bet vadījis un piedalījies vairākās atbildīgās projektu konkursu žūrijas komisijās, ieņēmis vadošus posteņus.
 

 Dzimis 1886.g.25.februārī Rozēnu pag.lauksaimnieku ģimenē. Bijis Valmieras proģimnāzijas.- Optikas darbnīcas un veikala īpašnieks. Rīgas amatieku biedrības optiķu vecākais. Apbalvots ar Atzinības krustu.

 Dzimis 1892. g. 2. jūnijā Pociema pagastā amatnieku ģimenē. Mācījies Pociema pagastskolā, Limbažu pilsētskolā, Rīgā vidusskolā, un LU tautsaimniecības nodaļā. Pasta un telefona dienestā no 1910.gada Pasta un krājaizdevumu sabiedrības priekšnieks. Apbalvots ar Trīszvaigžņu ordeni.

 (1890. 1. VIII Augstrozes pagastā, tagad Limbažu rajonā kalpa daudzbērnu ģimenē – 1988. 14. XII Cēsīs, apbedīts Bērzaines kapos) – grāmatnieks, Cēsu Avīzes izdevējs, sabiedrības darbinieks. Beidzis Kauguru pamatskolu. Turpmāk izglītojies pašmācības ceļā. 1904–07 strādājis Freija tipogrāfijā Valmierā. Kopš 1907 Cēsīs. Strādājis J. Ozola tipogrāfijā, kur pamatīgi apguva burtliča un iespiedēja mākslu. Iedraudzējies ar J. Rozi. Atbalstot Latvijas valsts ideju, 1917 Cēsīs pirmais izkāra sarkanbaltsarkano karogu. Nopirka grāmatu veikalu Rīgas ielā 37. 1944 šis nams nodega kara ugunsgrēkā. Izdevis: 1924 sieviešu žurnālu Laime ar pielikumu Modes un Rokdarbi, 1927–34 laikrakstu Cēsu Avīze (tās #1 iznāca 1927. 29. I., atbildīgais redaktors Jānis Kalniņš, redaktors R. Janelsītis), 1929–31 laikrakstu Valmieras Avīze. Izdevis arī kalendārus. Mācījies Cēsu mūzikas skolā, prata spēlēt vairākus mūzikas instrumentus, piedalījies Cēsu teātra izrādēs. 1931–48 spēlēja kontrabasu sava drauga H. Pavasara 1931  dibinātajā Cēsu simfoniskajā orķestrī, bija orķestra vecākais. Cēsu Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības valdes loceklis, 1936 ar izcilību beidzis ugunsdzēsēju kursus Rīgā. 1969 viesojās Austrālijā pie brāļa un Anglijā pie brāļa meitas, Londonā tikās ar H. Pavasari, šajā laikā sūtīja korespondences Latvijas presei. Mūža pēdējos 20 gadus precējies ar A. Jullas atraitni Mildu Jullu-Dubavu. 70. gados uzturēja vēstuļapmaiņu ar J. Poruka mazdēlu J. Valavanīdi Polyfyton’ā, Grieķijā.  

 Dzimis1888.g,4. okt.Bīriņu pagastā amatnieku ģimenē.Mācījies Krimuldas draudzesskolā, Pleskavas laukssaimniecībasskolā.  Bijis FM zemes kredīta pārvaldes priekšnieks. Organizējis valsts zemes banku,bijis tās pārvaldnieks no 1922.g., vadījis agrārās reformas finansiālās daļas nokārtošanu, zemes kredīta lietu risināšanu un izveidošanu. Rakstījis periodikā. Karojis aizsargu aviācijā. Apbalvots ar Trīszvaigžņu ordeni 2. un 3. šķiras.

Dzimis Alojā 1978. gada 3. maijā. Alojas Ausekļa vidusskolu absolvējis 1998. gadā.
Beidzis Kultūras akadēmijas Ekrāna un teātra mākslas nodaļas Dailes teātra aktieru kursu – DT 8 studiju. Lauris Dailes teātra izrādēs piedalījies jau studiju laikā, tai skaitā 2000. gadā R. Paula un G. Rača izrādē- mūziklā ,,Leģenda par Zaļo Jumpravu’’. Spilgti sevi pieteicis arī diplomdarba izrādēs Ješkas lomā R. Blaumaņa lugā ,,Īsa pamācība mīlēšanā’’ 2001. gadā un Vela Zevjera lomā T. Viljama lugā ,,Orfejs nokāpj pazemē’’ 2002.g gadā. Bijis nominēts kā labākais jaunais aktieris Teātra balvai ,,Spēlmaņu nakts’’, tai skaitā par Matroža lomu E. Ādamsona lugā ,,Sapņu pīpe’’ 2002. /2003. gadā un par Noliņa lomu R. Blaumaņa lugā ,,Indrāni’’ 2003./2004. gadā.